Šī grāmata pētī vairāku tradīciju meditāciju un to dažādo pielietojumu. Taču daudzi cilvēki rietumu pasaulē tradicionāli saista meditāciju ar jogu, un tādā kontekstā ar to nodarbojas. Vārds joga nozīmē “savienība” (apvienība) vai “identifikācija” un tā izcelsme ir tāda pati kā vārdam “to yoke”- savienot, sasaistīt.
Vispārīgos jēdzienos vārdu joga var pielietot jebkurai sistemātiskai metodei, kas darbojas sasniedzot “vienotību” vai “veselumu” ar patieso realitāti. Tā ir īpaši saistīta (asociēta) ar garīgo darbību, kas cēlusies no austrumu filozofijas. Tādējādi daudz ko no šīs grāmatas var pielietot, praktizējot jogu.
Jogas populārākā koncepcija ir praktizēt hatha yoga, lai iegūtu kontroli pār ķermeni, lai nonāktu pie raja yoga, lai iegūtu gara (prāta) meistarību. Šie jogas aspekti ir tikai divi no ceļiem uz vienotību vai apgaismību, kas tiek praktizēti Indijas tradicionālajās filozofijās. Vairumu šo filozofiju attīstījuši pastāvīgi mediatori un gudrie, kas pazīstami kā “Rishis”.
Indiešu filozofijā ir sešas kategorijas (septiņi, ja iekļauj Budismu), ko tik daudz vairs nepraktizē pašā Indijā, bet vairāk tai blakus esošajās valstīs). Mūsdienu jogas teorijas celmu veido divas no sešām teorijām: Yoga Sutras no Patanjali un Vedanta, kas balstās uz senajiem rakstiem, kas zināmi kā Upanishadas.
Patanjali Yoga Sutras sniedz detalizētu instrukciju hatha un raja yogai, bet Vedanta piedāvā filozofisko pamatu jnana joga, kas ir joga, kas pielieto intelektu, lai iedziļinātos un pārdomātu.
Yogai var būt saikne arī ar budismu, īpaši tautra yoga. Daudz yogas mācībā ir apgūts no citām tradīcijām.
…
