Mehānika no Aristoteļa līdz Ņūtonam

Zināšanas par pasauli uzkrājās. Kļuva svarīga šo zinātņu sistematizēšana. Šo uzdevumu veica senais domātājs Aristotelis (384. – 322.g.p.m.ē.). Aristotelis dzimis Grieķijā, Stagiras pilsētā, kas atrodas blakus Maķedonijai.

366. g.p.m.ē. viņš atbrauca uz Atēnām uz Platona akadēmiju un bija tur apmēram 20 gadus.
339. gadā p.m.ē. Aristotelis organizēja Atēnās savu Liceju un to vadīja 13 gadus.
Pamata vietu viņa filozofijā ieņem mācība par kustību. Kustību viņš saprot plašā nozīmē: izmaiņas telpā, kvalitatīvas un kvantitatīvas pārmaiņas.
Kustības jēdzienā viņš ietver arī psiholoģiskas un sociālas izmaiņas tur, kur runā par zinātņu apgūšanu vai materiālu apkopošanu. Kustības jēdziens ietver sevī arī pāreju no viena stāvokļa otrā.
Visu mehānisko kustību Aristotelis iedala 3 veidos: riņķveida, dabiskā un uzspiestā kustība.
Riņķveida kustība – tā ir pati pilienveidīgākā kustība, kas piemīt pasaulei. Tā ir mūžīga un nemainīga, un tās cēlonis ir dievs, kas dzīvo aiz nekustīgo zvaigžņu sfēras, kur beidzas Visums.
Kustība uz Zemes, kur visam ir sākums un gals, ir dabiskā un piespiedu kustība.…