Meli ir neatņemama sastāvdaļa sociālajā interakcijā. Viltots prieks par dzimšanas dienas dāvanu, lišķīgi komplimenti sievietei, pārspīlējumi par dažādām parādībām, lietām un notikumiem, faktu noliegšana, informācijas slēpšana vai sagrozīšana, komunikatīvas manipulācijas – tie ir tikai daži piemēri no mūsu ikdienas komunikācijas ar apkārtējiem, kas visi uzskatāmi par meliem, jo neļauj komunikācijas partnerim uzzināt patiesību. Bez tam melojot ne vienmēr tiek lietoti vārdi. Traumēts sportists vai sirdzējs, lietojot neverbālus izpausmes līdzekļus, var pārspīlēt vai tieši otrādi – samazināt problēmas patiesos apmērus.
Vai melot ir slikti un nepareizi? Vai var viennozīmīgi uzskatīt, ka meli ir slikti, ja tie izpaužas, piemēram, patīkamu komplimentu formā sievietei, vai, piemēram, slēpjot satraucošu informāciju no sirds slimnieka tādējādi pasargājot to no infarkta? Uzskatu, ka atbilde uz šo jautājumu meklējama katra komunikācijā iesaistītā indivīda ētikas un individuālās filozofijas amplitūdas ietvaros. Mans mērķis ir noskaidrot raksturīgākās neverbālās pazīmes, kas pavada indivīda verbālos melus.
Portsmutas universitātes sociālās psiholoģijas profesors Olderts Frajs1 sava darba „Detecting Lies and Deceit” ievadā apraksta pētījumu, kurā studentiem uzdots 7 dienas reģistrēt dienasgrāmatā visus sociālos kontaktus (sarunas) ar kādu citu cilvēku, kuras ilgušas vismaz 10 minūtes. Savākto datu analīze parādīja, ka kopsummā studenti melojuši trešdaļai (34%) no visiem komunikācijas partneriem. Retāk ticis melots emocionāli tuviem cilvēkiem, tomēr biežāk studenti melojuši saviem intīmajiem partneriem, kuri nav laulātie un savām mātēm. Tikai 18% gadījumos meli tika atklāti.2 Tas uzskatāmi parāda, ka meli aizņem nozīmīgu daļu interpersonālajā komunikācijā.…
