Populārākā teorija ir tāda, ka 4,5 miljardi gadu atpakaļ Zeme sadūrās ar kādu lielu debess ķermeni, un šī trieciena rezultātā izveidojušies gabali savākušies uz orbītas ap Zemi. Tālāk tie nepārtraukti sadūrušies, drupinājušies un ir izveidojusies auksta masa, kura ar laiku sablīvējusies līdz beigās kļuva par Mēnesi. Tagad Mēnesim ir garoza un mantija, bet nav ne šķidra kodola, ne magnētiskā lauka. Tā ģeoloģiskā attīstība beigusies pirms vairākiem miljardiem gadu.
MĒNESS
Mēness ir mūsu Zemes vienīgais dabiskais pavadonis (debess ķermenis, kas riņķo ap planētu vai zvaigzni) un tas riņķo ap to aptuveni 384000 km lielā attālumā. Salīdzinot ar citiem kosmosa attālumiem, tas ir mazs attālums, bet priekš zemes cilvēkiem tas ir pietiekams attālums, jo ja cilvēks ar automašīnu mēģinātu šādu attālumu veikt, viņam būtu jābrauc ( ar 100 km/h) apmēram 5 mēneši. Mēness diametrs ir 3475 km liels un, salīdzinājumā ar Zemes diametru, tas ir gandrīz 4 reizes mazāks par to. Pēc manām domām tā ir liela atšķirība, jo mēness Zemi apriņķo lielā ātrumā, jo visu zemi tas ir apriņķojis 27 dienās un 8 stundās. Mēness diametrs ir 3 474 km.Tas rotē ap asi precīzi ar to pašu periodu, tajā pašā plaknē un virzienā. Tāpēc no Zemes redzama tikai viena puslode ( precīzāk – 59 % virsmas) . Mēness diena un nakts ilgst divas mūsu nedēļas un, kaut arī tas pagriež pret Sauli te vienu te otru pusi, šajā laikā Mēness virsa pagūst gan stipri sakarst, gan stipri atdzist temperatūra mainās no+115oC svelmainā dienā līdz -160oC ledainā naktī. Uz Mēness nav ūdens, tādēļ uz tā nevar dzīvot dzīvnieki un augt augi. Mēness virsu veido plaši līdzenumi un lieli kalni, kurus izrobo neskaitāmi krāteri. Mēness pats nespīd. Tas kā liels spogulis atstaro saules gaismu.
Uz mēness novērojamas ļoti daudzas vājas mēnesstrīces, kuru centri dažkārt atrodas pat 700 km dziļumā un kurām ir tendence atkārtoties ar tādu pašu periodu, ar kādām mēness ķermenī mainās Zemes un Saules izraisīto paisuma spēku radīto deformāciju lielums. …
