Zinātnes attīstība ir balstītā uz to, ka zinātnes jaunie panākumi ir atkarīgi no iepriekšējo pētniecisko fundamentālo zināšanu savākšanās.
Mūsdienas empīrisko pētījumu savākšanas un replikācija (speciāla metodika lai novērtētu izvēles kļūdu) fokusējas uz to, ka pētījumu zināšanām vajag nepārtraukti attīstīties. Bet viens no šķēršļiem pētniecisko zināšanu attīstībā ir tas, ka pētnieki ir cilvēki, un viņiem pastāv ierobežotas iespējas- noturēt, organizēt un sintezēt empīriskos datus.
Vairākās pētniecības jomās, kur zināšanas ir straujā attīstības stadijā, pētniekiem rodas grūtības sekot līdzi visām zinātnes specializācijas jomām, un tādēļ, daudziem sociālo zinātņu pētījumiem vairāk ir nepieciešama esošo zināšanu organizācija un sistematizācija nekā tālāka zināšanu attīstība.…