Par zinātniskās darbības apakšveidu var uzskatīt literatūras sistemātisku apskatu, tai skaitā meta-analīzes veikšanu [1]. Tai ir liela nozīme, lai izvēlētos efektīvākās ārstnieciski-profilaktiskās un diagnostiskās iejaukšanās [2, 3]. Meta-analīzes metodika, kas radās 80-to gadu beigās, šodien pieskaitāma vienai no populārākajām un ātrā attīstībā esošajām atsevišķu zinātnisko pētījumu rezultātu sistēmintegrācijas metodikām. Piemēram, līdz 50% visu pašlaik Lielbritānijā izmantojamo iekšējo orgānu saslimšanu ārstēšanas metožu balstās uz randomizēto kontrolējamo izmēģinājumu (RKI), kā arī atbilstošo meta-analīžu rezultātiem [4]. Starptautiskā epidemioloģiskā asociācija [5] raksturo meta-analīzi kā „dažādu pētījumu rezultātu apvienošanas metodiku, …kas izveidojas no kvalitatīvās komponentes (piemēram, tādu agrāk noteiktu ietveršanas analīzē kritēriju izmantošana, kā datu pilnīgums, redzamu trūkumu pētījuma organizēšanā neesamība utt.) un kvantitatīvās komponentes (esošo datu statistiskā apstrāde) ". Populārajā I. Chalmers un D.G. Altman monogrāfijā „Sistemātiskās apskates” meta-analīze tiek definēta kā „literatūras kvantitatīvs apskats … vai… sākotnējo datu kvantitatīva sintēze ar mērķi iegūt summāros statistikas rādītājus "
Patreiz pasaulē ik dienu tiek publicētas ap 2 000 000 zinātnisko medicīnisko rakstu, neskaitot daudzo nacionālo un starptautisko konferenču materiālus, grāmatas utt. Šajā situācijā ir acīm redzama nepieciešamība pēc informācijas sintēzes, kas sniegta kā literatūras par to vai citu problēmu apskats. Līdz šim pastāvējušās aprakstošās pieejas šādas informācijas sintēzei galvenais trūkums – tas, ka nav sistemātiskuma, aprakstošajos (nesistemātiskajos vai kvalitatīvajos) aprakstos netiek izmantotas stingri zinātniskas metodes, kuras parasti tiek pielietotas, izklāstot zinātnisko pētījumu datus. Rezultātā šādus literatūras apskatus ir grūti atkārtot, un tie bieži atspoguļo vien to autoru subjektīvo viedokli.…