Korozija
Metāli un to sakausējumi, saskaroties ar apkārtējo vidi, ar lielāku vai mazāku ātrumu noārdās. Tā pamatā ir ķīmiskās reakcijas starp metāliem un vielām, kas atrodas apkārtējā vidē, kurās metāli oksidējas. Šo metālisko elementu patvaļīgo sairšanu sauc par koroziju. (lat. corrosio – saēšana).
Ik gadu zūd 20 miljoni tonnu metālu, materiālie zaudējumi ir ap 2500000000 Ls.
Atmosfēras korozija – tāds korozijas process, kas norisinās mitrā gaisā istabas temperatūrā.
Grunts korozija – tās rezultātā iet bojā zemē ierakti cauruļvadi, vadu apvalki, celtņu detaļas. Metāls šajos gadījumos saskaras ar gruntī esošo mitrumu, kurā izšķīdis gaiss.
Korozija nevienmērīgas aerācijas ietekmē rodas, kad metāla konstrukcija atrodas šķīdumā, bet izšķīdušais skābeklis nevienmērīgi piekļūst pie dažām detaļām. Detaļas, kurām skābekļa pieplūde ir minimāla, korodē ātrāk.
Kontaktkorozija var norisināties, ja divi atšķirīgi metāli saskaras ūdenī vai mitrumā. Tad rodas elektroķīmiskie procesi, kuru dēļ notiek korozija. Ir bijis tāds gadījums, ka šādas korozijas dēļ nogrima kuģis. Tajā bijuši svina stieņi. Kuģa tilpnē bija nokļuvis sāļais jūras ūdens, kura dēļ starp svinu un kuģa dzelzs korpusu sākās dzelzs korpusa elektroķīmiskā korozija, un kuģis diemžēl nogrima.
Metālu aizsardzībai izmantojamos pārklājumos iedala metāliskajos, nemetāliskajos pārklājumos un pārklājumos, kas izveidojas ķīmiskas apstrādes rezultātā.
Metāliskie pārklājumi – par tiem galvenokārt izmanto hromu, niķeli, cinku, kadmiju, alumīniju, alvu.
Nemetāliskie pārklājumi – pie tiem pieder lakas, krāsas, dažāda veida sveķi.
Pārklājumi, kas izveidojas metāla ķīmiskās apstrādes laikā, galvenokārt ir oksīdu vai sāļu kārtiņas. Piemēram, alumīnija oksidēšana (stabila oksīda kārtiņa uz tā virsmas), tērauda izstrādājumu fosfatēšana (aizsargkārtiņu izveidošana, kuras sastāv no fosfātiem.
…
