SECINĀJUMI
Ar tautu staigāšanu, jeb migrācijas periodu vēsturnieku vidū saprot masveida cilvēku migrāciju Eiropā, kā arī daļēji Āzijā un Ziemeļāfrikā aptuveni starp 300.g un 700.g.
Pati migrācijas socioloģija ir veidojusies nesen ap 19. gs beigām, 20. gs sākumu. Migrācijas socioloģija mūsdienās turpina vēl aizvien attīstīties un pilnveidoties.
Migrācijas socioloģiskā izpratne ir sociālās struktūras izmaiņas teritorijās, gan tajās no kurām migrē, gan arī teritorijās uz kurām migrē (iekšējā un ārējā migrācija).
Migrācijas socioloģija pēta iedzīvotāju pārvietošanos, pārcelšanos no vienas vietas uz citu - migrācija vienas un tās pašas valsts robežās, kā arī pārcelšanos uz citām valstīm, teritorijām.
Migrācijas socioloģija pēta cilvēku pārcelšanās iemeslus un adoptāciju zemē, kurā viņi ir pārcēlušies. Pēta un mēģina rast risinājumus, lai cilvēks (migrants) spētu iedzīvoties jaunajā vidē, viņam emigrējot vai imigrējot uz kādu valsti.
Pastāv dažādi cilvēku migrācijas cēloņi. Tie var būt politiski, ekonomiski, personīgie, dabas katastrofas imigrantu izcelsmes valstīs u.c. Vairumam migrācijas plūsmu pamatā ir ekonomiskais stāvoklis un apsvērumi.
Migrācijas vienotas patvēruma un migrācijas vadības sistēmas attīstības programmas mērķis ir nodrošināt Latvijas nacionālajām interesēm un Eiropas Savienības vienotās migrācijas politikas prasībām atbilstošas migrācijas politikas īstenošanu un noteikt migrācijas procesu kontrolē iesaistīto institūciju stratēģiskās attīstības virzienus.
Migrācijas socioloģija ir cieši saistīta ar sabiedrības sociālo un reģionālo integrāciju, kas nodarbojas ar dažādu nodarbinātības pasākumu veicināšanu.
Migrācijas motīvu un cēloņu analīze dod iespēju noteikt tos pasākumus, kas realizējami, lai sekmīgāk vadītu migrācijas procesus.
Spilgtākie pārstāvji pasaulē: M. Filips, Dž. Jeglejs, L. Džordžs, Dž. Berijs, L. Ribakovskis u.c.
Pārstāvji Latvijā: Aija Lulle, Ilmārs Mežs, Vladislavs Volkovs, Inna Broņislava Zariņa u.c.
…
