Ievads
Sabiedrībā jebkuri resursi ir ierobežoti, bet vēlmes un vajadzības parasti nav ierobežotas, tādēļ resursus nepieciešams sadalīt starp dažādām vajadzībām, kuru izvēlē jāvadās pēc kādiem noteiktiem kritērijiem. Šādu resursu un vajadzību mijiedarbību pēta zinātne, ko sauc par ekonomiku. Tā ir zinātne, kas pētī tautas saimniecības atsevišķas nozares, to kopumu un attīstību, kuras galvenais uzdevums ir noteikt resursu sadalījumu pēc četriem primārajiem jautājumiem – ko ražot, cik ražot, kam ražot un kā ražot.
Vēsturiski tā sāka attīstīties kā saimniekošana jeb saimnieciskā darbība, kur resursi tika izmantoti ražošanai, cilvēku vajadzību apmierināšanai. Tā kā saimnieciskā darbība nepārtraukti ir mainīga, jo nepārtraukti mainās gan tirgus, gan darbības apstākļi, gan cilvēku uzvedība un šo subjektu mijiedarbība ir savstarpēji atkarīga, rodas attiecīga sabiedriskā situācija, kura arī nepārtraukti mainās atkarībā no subjektu mijiedarbības apstākļiem. Šo apstākļu kopumu sauc par „vidi”, kas ir objektīva realitāte, saimniekošanas subjektu, objektu, procesu un spēku kopums, kas pastāv neatkarīgi no indivīda gribas. Vide saimnieciskajā darbībā var būt gan iekšēja (mikrovide), gan ārēja (makrovide).
Uzņēmējdarbībā mikrovidi veido tie apstākļi, kas notiek uzņēmuma iekšienē. Tā iekļauj tādas struktūrvienības kā personāla daļa, finansu un grāmatvedības uzskaite, sagādes funkcija, ražošanas funkcija, produkcijas sadale, noiets un citi iekšējie procesi.
Savukārt uzņēmuma makrovidi veido ārējo faktoru ietekme uz saimniecisko darbību, tā piemēram, valsts ietekme uz saimniecisko darbību, tās politiskā vide, ekonomiskā vide, sociālā vide, kultūrvide, tiesiskā un ģeogrāfiskā vide u.c.
Uzņēmējdarbības vide neveidojas pati no sevis, tā ir jāveido tā, lai rastos labvēlīgi apstākļi, kas veicinātu uzņēmējdarbību, piemēram – pietiekami plašs tirgus, ekonomiskā brīvība, labvēlīga situācija uzņēmējdarbības kapitāla veidošanai un nepieciešamo resursu iegādei un izmantošanai.
Uzņēmējdarbības telpu var skatīt no dažādām vidēm, kas nepārtraukti mijiedarbojas. Sākot jau ar valsts politisko vidi, kas nosaka uzņēmējdarbības iespējamo stabilitāti, īpašuma formas un to aizsargātību, investīciju piesaistes formas. Tāpat uzņēmuma darbību var ietekmēt valsts noteiktais protekcionisms, kas nosaka aizsardzības politiku pret ārvalstu preču konkurenci. Savukārt no sociālās un kultūrvides viedokļa raugoties var paredzēt biznesa nākotni, vērtējot tirgus potenciāla pieaugumu un demogrāfisko situāciju. Sociālā vide parāda patērētāju uzvedību uz kuras izmaiņām uzņēmumam būtu jāreaģē nekavējoties. Sociālā un kultūrvide lielā mērā veidojas no ētiskām un reliģiskām normām, kā arī tradīcijām, savukārt tie ir tie aspekti, kas ietekmē patērētāja pieprasījuma raksturu. Tas nenozīmē, ka patērētājs var iegūt pilnīgi visu ko vēlas, jo eksistē taču dažādas normas, vai tās būtu ētiska rakstura vai elementāri – tiesiska, protams, arī ekonomiska. Pat uzņēmējdarbības veidam par pamatu ir tiesiskās vides noteiktas formas.
…
