IEVADS
Šo referāta tēmu es izvēlējos, jo tā visvairāk saskanēja ar manu personisko viedokli un man bija vēlēšanās iedziļināties šajā jautājumā. Šajā referātā centīšos izklāstīt šo viedokli par eksistences būtību.
Cilvēki ir centušies uzzināt patieso cilvēka eksistences būtību jeb dzīves jēgu. Daudzi tam ir atmetuši ar roku, bet tie, kas nonāca pie tādas pašas atbildes, kā Ērihs Fromms un daudzi citi pasaules domātāji, ne vienmēr spēj pieņemt mīlestību kā atbildi, jo tā šķiet pārāk liriska, nenopietna, varbūt pat pārāk ideoloģiska, utopiska.
Lai arī atradīsies cilvēki, kas to noliegs, bet mēs paši ikdienā varam novērot, ka mīlestība ir mūsu eksistences dzinulis, kas mūs tur pie dzīvības un dzen uz priekšu. Kā piemēru varam redzēt draudzību. Kādēļ mēs vispār kontaktējamies un cenšamies izdabāt apkārtējiem, ja mums tik tiešām viņi nav vajadzīgi, ja ir tikai abpusēja vēlēšanās pēc seksa, bet ne pēc emocionāla piepildījuma?
ATŠĶIRTĪBA
Neviens nevēlas palikt viens. Lai arī cik patstāvīgs nebūtu cilvēks, viņš tomēr nespēj pilnībā pastāvēt viens, nošķirts no sabiedrības. Cilvēkam vajadzīga sabiedrība, lai tas spētu novērtēt pasauli un lai spētu pretoties ārējiem spēkiem, kas pretējā gadījumā viņu sagrautu. Cilvēks kļūtu garīgi nelīdzsvarots.
Būt atšķirtam nozīmē būt norobežotam, izstumtam no sava bara, nolemtam vientulībai bez jebkādām iespējām izmantot savas cilvēciskās spējas. Cilvēks jau kopš dzimšanas ir audzināts dzīvei sabiedrībā, kā sabiedrības loceklim jeb daļai sabiedrības.
„Cilvēka atšķirtības apziņa bez atkalapvienošanās mīlestībā – ir kauna avots. Vienlaikus tas ir vainas sajūtas un nemiera avots. Tātad cilvēka dziļākā nepieciešamība ir nepieciešamība pārvarēt savu atšķirtību, iznākt no savas vientulības cietuma”[1]. Ja neizdodas šo mērķi sasniegt, prāts izslēdz no uztveres ārpasauli un cilvēka apziņa aprobežojas tikai ar iekšējo pasauli jeb citiem vārdiem sakot – sajūk prātā.
…