Mīlestība ir sirsnīga vai kaislīga pieķeršanās kādai būtnei vai nedzīvai lietai. Mēs varam mīlēt sevi, citus cilvēkus, mājdzīvniekus, Dievu. Mēs varam mīlēt darbu, spēles, vaļaspriekus. Mēs varam mīlēt tradīcijas, institūcijas, valstis un tautas. Mēs varam mīlēt „Monu Lizu”, ainavas, naudu, krēma kūkas vai kriketa nūjas.
[1;352]
Gan Platons, gan Aristotelis uzskatīja, ka dziļākajā būtībā mīlestība ir nepilnīgā alkas pēc pilnības, turpretī kristietība māca, ka mīlestību rada pilnīgās būtnes (Dieva) rūpes par nepilnīgām būtnēm (cilvēkiem).
Sv. Augustīns tikumību raksturo kā ordo amoris (mīlestības kārtība), kas rodas tad, ja mīlestība uz sevi aizstāj mīlestība uz Dievu. Pēc Sv. Akvīnas Toma uzskatiem, dabiskā mīlestība ir saistīta ar kaislībām un gribu, bet pārdabiskā mīlestība ir dabiskā mīlestība, kurai pievienojies dziļi iesakņojies nesavtīgums.
[1;351]
Neīsta mīlestība tiecas uz ko neīstu vai ļaunu: mēs varam mīlēt fantāziju vai ilūziju (kā romantiskā vienpusējā mīlestībā), varam mīlēt ļaundarību.…