Vai eksistē mīlestība? Kā es izpaužu savas jūtas? Ko nozīmē mīlēt? Šādus vai līdzīgus jautājumus, droši vien sev ir uzdevuši gandrīz visi. Mīlestības problemātika ir iztirzāta ideju vēsturē, nevien kā psiholoģisks fenomens, bet arī kā filozofisks jautājums, bioloģiskas un medicīniskas likumsakarības. Mans darbs vairāk būs veltīts mīlestības kā psiholoģiska fenomena apskatei, lai gan, lai labāk saprastu mīlestības fenomenu, es to apskatīšu arī no citiem aspektiem. Galvenais darbs, kas ir par pamatu manam apcerējumam, būs Ē. Fromma “Mīlestības māksla”, ko latviešu valodā tulkojusi Baiba Jansone un kas 1994.gadā iznākusi apgādā “Jumava”.1
Ē. Fromms mīlestības fenomenā saskata paradoksālu problēmu, ka bieži vien cilvēki nespēju mīlēt skaidro ar mīlestības objekta trūkumu, kas drīzāk ir nevis reāls cilvēka trūkums “kuru būtu vērts mīlēt”, bet drīzāk gan paša cilvēka nespēja sajust un izdzīvot mīlestības sajūtu. Ē. Frommam ļoti svarīgi šķiet pati spēja mīlēt, viņa izpratnē mīlestība ir radošs process, personības pašrealizācija ar daudziem obligātiem komponentiem – abpusēju izpratni un cieņu, rūpēm un atbildību. Fromms izdala piecus mīlestības veidus, kurus es vēlāk centīšos salīdzināt ar antīkās Grieķijas kultūras četriem mīlestības veidiem.
Mūsdienās līdzās Ē. Fromma teorijai pastāv arī daudz citu psihologu sarakstītas grāmatas par mīlestības fenomenu. Latvijā labi pazīstama ir seksopatologa Dr. J. Zālīša teorija, kuru es centīšos salīdzināt ar Fromma teoriju, kā arī par ievērības cienīgu es uzskatu nepieciešamību aplūkot Čerijas Kārteras-Skotas desmit ieteikumus, lai nodrošinātu mīlestību, kurus viņa piedāvā savā grāmatā “Ja mīlestība ir spēle…”, kuru latviešu valodā ir tulkojusi Renāte Punka un izdevis Jāņa Rozes apgāds.…