Čigānu etniskā pirmdzimtene ir Indija, Indas upes ieleja, kur šodien atrodas Pendžabas štats Pakistānā, Pendžabas, Kašmiras un Radžistabas štati Indijā. Viņu izceļošana uz Rietumiem sākās 4.-6.gs. Galvenais rādītājs, kurā saglabājušās liecības par čigānu klejojumiem ir čigānu valoda, kurā atspoguļojas kontakti ar citām tautām aizguvumu veidā.
Eiropas zemēs čigāni ieceļoja viduslaikos 11.-12.gs. Mūsdienās čigāni dzīvo daudzviet pasaulē, izņemot Japānu. No savas senās pirmdzimtenes un toreizējās piederības zināmām kastām čigāni mantojuši viņiem raksturīgos nodarbošanās veidus: metālapstrādi un kokapstrādi, zirgkopību, kā arī muzicēšanu, cirka mākslu un zīlēšanu. Ziņas par čigānu skaita pasaulē ir ļoti pretrunīgas. Statistikas dati uzrāda 3 miljonus.
Ciganoloģija – čigānu pētīšanas vēsture – sākusies relatīvi nesen, tikai 18. gs., kad Ungārijā tapa pirmās grāmatas par čigānu izcelsmi un valodas tuvību sanskritam. Līdz tam viņus uzskatīja par noslēpumainu tautu, kuras dzīvesveids krasi atšķiras no citām. Noslēpumainība, neziņa kļuva par pamatu aizspriedumiem un nicinājumam.
Latvijā čigāniem ir apmēram 500 gadu ilga vēsture. Viņi ienāca 15. un 16. gs. No Vācijas un Polijas. Par to liecina daudzu Latvijas čigānu dzimtu vāciskotie( Kleini, Leimaņi, Neilandi, Eberhardi) vai poliskotie (Putrašķēviči, Marcinkēviči, Kozlovski, Dombrovski) uzvārdi. Dzīvojot Latvijā, viņi klejoja vairs tikai Baltijas reģiona ietvaros un sezonas laikā.
Čigānu skaits Latvijā 1935.gada tautskaitē bija 3839 – ar tendenci palielināties.
…