Mirdza Ķempe dzimusi 1907. gada 9. februārī Liepājā strādnieku ģimenē. Tēvs nomirst, kad meitene un viņas gadu jaunākais brālis ir vēl pavisam mazi. Māte tagad paliek vienīgā apgādniece. Mirdzas Ķempes skolas gaitas sākas Liepājas pamatskolā, tad turpinās Latviešu labdarības biedrības proģimnāzijā un 1. vidusskolā.
No šā laika skaitāmas viņas radošās gaitas, kas aizsākas ar publikācijām 1923.g. Liepājas laikrakstā „Kurzemes Vārds” un negaidīti apraujas 1974.g. 12. aprīli, kad jau sakrājies krietns skaits jaunu dzejoļu nākamajai, pēc skaita astotajai(neskaitot izlases), grāmatai.
Mirdzas Ķempes kā dzejnieces izaugsmes ceļš no pirmās publikācijas līdz pirmajai grāmatai ir diezgan ilgs. Divdesmito gadu beigas, kad pēc Liepājas 1. vidusskolas beigšanas viņa pārceļas uz Rīgu un grib studēt ekonomiku Latvijas Universitātē, un tāpat trīsdesmitie gadi aiziet galvenokārt ikdienas darbā Rīgas radiofonā par diktori un ārzemju korespondenti. Literārās intereses tai laikā vairāk saista tulkošana un atdzejošana. Krājas gan arī oriģināldzejoļi, un reizēm tie ar Mirdzas Īves pseidonīmu parādās periodikā. Taču lielākā tiesa paliek manuskriptā un tikai vēlāk daļa no tiem ietilpināta krājumā „Rīta vējš”.
Mirdza Ķempe augusi revolucionāri noskaņotā vidē un savu radošo personību veidojusi revolucionāros strāvojumos. Viņas māte bija nelegālās organizācijas ”Sarkanā palīdzība” biedre, brālis komunistiskās pagrīdes cīnītājs un Spānis pilsoņkara internacionālās brigādes loceklis. Un tāpēc dzejniece 1940.gadā tūdaļ organiski iekļaujas straujajos jaunās padomju dzīves ritmos. Taču lielās darba slodzes dēļ Rīgas Radiokomitejas literāro raidījumu nopublicēti tikai daži oriģināldzejoļi un tulkojumi. Dzejnieces poēzijas spārni īsti atraisās Lielā Tēvijas kara gados, vissmagākajā mūsu tautas vēstures posmā. „Lielais Tēvijas karš darīja uz mani milzīgu iespaidu” – vēlāk atceras dzejniece. „Mani aizgrāba un pārsteidza padomju tautas spēks, varonība, sirsnība un īpatnīgums, pirmo reizi sāku saprast, kas ir padomju cilvēks un padomju dzīve.” Šī atziņa izpaužas arī viņas tais gados rakstītajos dzejoļos: „Tam, kas atgriezīsies”, „Dagnija raksta no Latvijas”, „Bērns pie trofeju ieročiem” un citos. Tā ir īsta padomju dzeja, kas ne vien apliecina paša dzejnieces ticību sociālistiskajai nākotnei, bet saviļņo arī lasītāja patriotiskās jūtas.
Kā augošu un radošām potencēm pārpilnu padomju dzejnieci Mirdzu Ķempi 1944. gada rudenī, drīz pēc latviešu rakstnieku atgriešanās atbrīvotajā Rīgā, uzņem par Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedri. Sākas bezgala spraigs darba cēliens, kas ilgst visu viņas mūžu. Tūlīt pēc kara viņa ir leļļu teātra mākslinieciskā vadītāja, bet kopš 1947. gada Rakstnieku savienības dzejas konsultante. Var teikt, ka gandrīz visa mūsu dzejnieku vidējā paaudze ir Mirdzas Ķempes audzēkņi.
…
