Neciešamu sāpju nomocīts, hroniskas kaites nomākts slimnieks, kam vairs nepalīdz nekādi sāpju remdējošie līdzekļi, bieži vien gaida nāvi kā atpestīšanu, kā atbrīvošanu no neizturamo ciešanu žņauga.
Nāves bailes nav katra mirstošā slimnieka pavadonis. Viņa attieksme pret nāvi ir atkarīga no daudziem apstākļiem. Lielākajai daļai dzīvības instinkts nepieņem nāvi un spiež to gaidīt ar bailēm, redzamām vai apspiestām, kad slimnieks vēlas saglabāt pašcieņu pat nāves vaiga priekšā.
Parasti mirstošs slimnieks izjūt fiziskas ciešanas.
Pienācīgas aprūpes nodrošināšana mirstošajam – medicīnas uzdevums, kas nevienam neizraisa šaubas. Runājot par mirstoša slimnieka kopšanu, jāpieskaras medicīnas māsas lomai šīs kopšanas nodrošināšanā. Jāsaka, ka mūsdienu medicīna ir pazaudējusi medicīnas māsu kā personību. Tās jau sen vairs nav piragovsku žēlsirdīgās māsas, naintingeiliešu skolnieces un vēl jo vairāk – tās nav svētās mūķenes – diakonietes, kuru psiholoģija un pat filozofija bija galvenais līdzeklis, lai palīdzētu mirstošajam cilvēkam nomirt mierā. Tomēr nav šaubu, ka mūsdienās persona, kas atrodas blakus mirstošajam slimniekam, ir, pirmām kārtām, medicīnas māsa. No tā izriet, ka mirstošā fiziskās un psiholoģiskās aprūpes kvalitāte ir atkarīga no viņas. Šajā sakarā, protams, bez profesionālo zināšanu un iemaņu paaugstināšanas, medmāsas, tāpat kā visas medicīnas priekšā paveras divas iespējas:
slimnieka psiholoģiska un fizioloģiska individualizācija, viņa pārvēršana par personību, kurai ir nepieciešama iejūtīga izpratne un līdzpārdzīvojums;
slimnieka depersonalizēšana par organismu, kas ir jāapkalpo augstākajā tehniskajā līmenī, samazinot līdz minimumam sarežģījumu vai neveiksmju risku.…
