Šis darbs nebūt nenorāda uz Mišela Fuko tiešu atsauci par postmodernismu, tas drīzāk izceļ konkrētu elementu uzbūvi postmodernisma kontekstā. Savā darbā ietvēru divas nodaļas. 1.nodaļā parādās galvenā tēze, kura atspoguļo Fuko pieeju postmodernismam, savukārt 2.nodaļā es iztirzāju faktorus, kas ietekmē tādus vai savādākus uzskatus par postmodernisma būtību. Gribu atzīmēt, ka darba abas nodaļas nav viennozīmigi atdalītas atsevišķas tēmas, šīs nodaļas ir cieši sasaistītas un turpina viena otru.
Fuko izceļ saistību starp patiesību, varu un likumu, kur patiesība producē varu, bet likums ierobežo varu.1 Šie trīs elementi rada konstrukciju, kurā persona zaudē savu individualītāti, kas ir modernisma priekšnoteikums. Vadoties no aspekta, ka modernais liek personai izcelt savas brīvības, tad vara dekonstruē to pēc būtības. Pēc autora vārdiem šī savstarpējā mijiedarbība, kuru stabilizē varas līdzsvarotību, ir tā, kas nodrošina arī varas esamību..
Mišels Fuko, līdzīgi kā Žaks Deridā, kritizē personisko identitāti vēršoties caur to, ka personība un individualitāte ir konstrukcijā ar pakļautību. "...identitāte, tas ir, individualitāte un pakļautība, tiek uzskatīta par konstrukciju, ... ko veido to spēku tīkls, kam apziņa drīzāk ir sekas, nevis cēlonis." Mēs jūtamies kā konkrēti indivīdi ar savām domām un pieredzi, tomēr, tā kā dzīve ir kulturāli determinēta un tā kā pat domas veido valoda, šī individualitāte ir tikai ilūzija. Līdz ar to arī tādi jēdzieni kā morālā atbildība un personiskā brīvība ir Rietumu buržuāziskās kultūras radītas ilūzijas.
Fuko arī apgalvo, ka "brīvības jēdziens ir valdošo šķiru izgudrojums". Demokrātija rada panoptikas situāciju, kur pilsoņi uzrauga paši sevi; tos, kuri domā, ka ir brīvi, patiesībā kontrolē daudz prasmīgāk nekā tos, kuri dzīvo policejiska režīma valstīs.2 Taču sociālais konstruktīvisms, personiskās identitātes noliegšana, humānisma noraidīšana, atteikšanās no saprāta un pastāvošās kārtības, revolucionāra kritika ir ne tikai postmodernisma raksturojošie, bet arī fašisma principi.…
