Mitoloģiskās būtnes latviešu folklorā - velns

Nobeigums
Kopumā Velns folkloras materiālos ir minēts bieži. Tā kā Velns ir vissarežģītākā dievība, tad vienots viedoklis par viņu neatradās nevienā no literatūras avotiem. Agrāk izdzirdot Velna jeb joda vārdu cilvēki baidījās, bet mūsdienās šo vārdu neuztver kā kaut ko sliktu, lai gan bieži vien šis vārds tiek lietots tieši sliktā nozīmē.
Galvenais priekšstats par Velnu bija tāds, ka viņš ir ļauns, kā teicis mācītājs Stenders „velns esot melns, pār visu miesu spurains, ar platu galvu, stāviem ragiem, sarkanām, degošām acīm; tam esot kuprains deguns, līki nagi, govs aste. Viņa svārki esot sarkani, taisīti pēc vācu modes..Tas avrot acumirklī pārvērsties iekurā miesā un sejā gribēdams: tas rāpjot kā ķēms pa kapsētām un tumsā baidot cilvēkus kā spoks”. [2]
Tomēr velns, kā centās pierādīt autore, nemaz nav tik melns, jo kā teikts teikā – „bez Velna atnestajām dūņām Dievs nemaz nebūtu varējis pasauli izveidot – nebūtu bijis no kā radīt”. Kā arī daudzās pasakās tiek apliecināts, ka „Velns drīzāk ir labsirdīgi lētticīgs, kārs uz spēkošanos un derībām, bet, pamuļķis būdams, allaž zaudē. Tādēļ tauta pret nabaga Velnu izturas pat ar līdzcietību un žēlumu, jo pasakās neviens cits netiek apcelts tā kā viņš”.[2]
Visvairāk Velns tiek minēts tieši pasakās un teikās, par viņu pat ir apkopotas dažādas pasaku grāmatas, piem., „Ganuzēns un velns”, kur ir dažāda tipa pasakas par velnu. Kā arī diezgan bieži Velns (un tā līdzīgie vārdi – jods) tiek pieminēts tautasdziesmās. Maz ir ticējumu par šo dievību, kā arī grūti atrast kādas mīklas par šo daudz pieminēto dievību.
…