Jebkuras tautas kultūrā un vēsturē, katrā sabiedrības attīstības posmā liela nozīme ir folklorai – vienai no vecākajām sabiedrības apziņas formām. Folkloras pasaules skatījums un estētiskie pamatprincipi kļūst par nacionālās literatūras pamatu, folklorā uzkrātais morālo, ētisko un sociālo parādību vērtējums nodrošina sociālās un nacionālās identitātes saglabāšanos. Folkloras sacerējumu daudzveidīgā mākslinieciskā forma ar katram žanram specifiskiem izteiksmes līdzekļiem liecina par tautas masu – folkloras veidotāju un glabātāju – māksliniecisko gaumi un meistarību. Tautas garīgā pašapziņa sākas folklorā. Liela nozīme ir bijusi latviešu tautasdziesmām un ķeltu leģendām, kurās ir ieausti dzīvošanas tikumi. Gadu no gada aktuālāks kļūst jautājums par folkloras vērtībām. Latviešu un ķeltu folklora glabā bagātīgu informāciju par apkārtējās pasaules savdabību un izmaņām laika gaitā, gan par tīri subjektīvu tās uztveri un atveidi, kas tāpat pakļauta noteiktam vēstures gaitas un domāšanas likumībām. …