Mīts: Barta teorētiskā pieeja

Barta izpratnē valoda ir valoda mīnus runa, tā ir cilvēka zīme, kas ir radusies kopā ar cilvēci, tā ir vērtību sistēma, kuras elementi pastāv noteiktā saistībā un kārtībā. Valoda vairumā gadījumu tiek uztverta kā domas izteicēja un nozīme - kā objektīvi eksistējoša un no cilvēka neatkarīga. Barts apzināti nodala valodu no runas, jo uzskata, ka valoda ir arī varas zīme – valodā verdzība un vara ir nesaraujami saistītas.
Tas rada vēlmi noskaidrot, kā ar varas palīdzību cilvēks tiek vadīts, disciplinēts un pakļauts. Barta uzskats ir, ka vara slēpjas maģiskajā mitoloģijas spēkā – vārds kā mīts, kā burvestība, ar kuras palīdzību var sasniegt neticami daudz. Savās esejās par mitoloģiju Barts raksta: „Semioloģija mums māca, ka mīta uzdevums ir piešķirt vēsturiskām parādībām dabas parādību statusu un nejaušiem faktiem — mūžīgumu. Mīts rodas, lietām zaudējot to vēsturiskās īpašības: mītā lietas vairs neatgādina savu izgatavošanas un izveidošanas faktu. Līdz mitoloģizēšanai pasaule valodā ir kā cilvēku darbības un rīcības dialektiska sakarība; mīts pasauli pārstrādā nemainīgu būtību harmoniskā ainā. Te īstenojas burvju mākslinieka triks: reālo apvēršot otrādi, atņemot tam vēsturiskumu un piepildot ar dabu, lietām tiek laupīta cilvēciskā jēga un līdzdalība. Mīta funkcija ir atbrīvoties no reālā, mīts — tā ir jēgas nemitīga noplūde, noasiņošana. Tagad varam pilnīgot buržuāziskās sabiedrības mīta semioloģisko definīciju: mīts ir depolitizēts vārds.”1…