Augseku vēsture aizsākās sirmā senatnē. Apmēram 30 gadus pirms mūsu ēras par augseku, īpaši papuvju un tauriņzieži lielo nozīmi kultūraugu ražu palielināšanā raksta romiešu dzejnieks Vergilijs. Heila grāmatā „Dārzeņu statistika”, kura izdota 1727. gadā, norādīts, ka daži augi augšanas laikā izdala vielas, kas ietekmē citus augus. Mikērs 1832. gadā norāda uz augseku lielo nozīmi un uzskata, ka tās ir tikpat vecas kā pati lauksaimniecība. [4]
Anglijā 1845. gadā Dabenijs un 1844. gadā Leivs sniedz publikāciju sēriju par dažādu kultūraugu vietu augsekā, salīdzinot augmaiņā un bezmaiņas sējumos iegūtās ražas. Norfolkas grāfistē Molkhams pirmo reizi ieviesa augseku: āboliņš – ziemas
kvieši – turnepši – auzas vai mieži ar āboliņa pasēju, bet Loss un Hilberts 1843. gadā nodibināja visā pasaulē pazīstamo Rotamstedas izmēģinājumu saimniecību, kuras pētījumu rezultātos iegūtās atziņas izmantotas arī mūsdienās.
Krievijā liela nozīme augseku zinātnisko pamatu attīstībā bija profesora
A. Dojarenko 1912. gadā iekārtotajam augseku stacionāram Maskavas akadēmijas izmēģinājumu laukā. Augseku vēsturisko attīstības gaitu sīki analizē Riplijs savā
1941. gadā izdotajā grāmatā. [4]
Latvijā nozīmīgākie augseku pētnieki ir G. Braže, K. Lepevičs, J. Bergs. Laukkopības zinātnes attīstībā ļoti nozīmīgu devumu ir sniedzis profesors J. Apsītis, kura mācību grāmata „Laukkopība” daudzu jautājumu izklāstā ir izmantojama arī mūsdienās. J. Rubenis izdevis vairākas grāmatas par augseku jautājumiem. Lai pētītu dažādu augseku specializācijas līmeņu ietekmi uz kultūraugu ražām un augsnes auglību, 1969. gadā Latvijas Valsts Zemkopības zinātniskās pētniecības institūtā Skrīveros iekārto augseku stacionāru, kur līdztekus kultūraugu īpatsvaram sējumu struktūrā tiek pētīta arī mēslojuma nozīme augsekā. [4]
Augseku jautājumu izpētes rezultātā uzkrāts plašs izziņas materiāls. Daudzo pētījumu rezultāti apstiprina klasisko augseku vidi saudzējošo nozīmi, to iespējamo ietekmi uz kultūraugu produktivitātes palielināšanos, taču Latvijā šīs augsekas ir visai maz izplatītas. Nereti var dzirdēt visai apšaubāmus apgalvojumus: „manā saimniecībā nav apgūtas augsekas, jo neaudzēju rušināmaugus” vai arī: „saimniecībā ir augsnes ar atšķirīgu augsnes auglību un tas liedz iekārtot augsekas”. Agronomiski nepārliecinošs ir apgalvojums: „platība ir par mazu, lai tur varētu būt augsekas”.…
