Modernisma virzienu izpausmes latviešu glezniecībā 20.gadsimta 20.-30.gados

I pasaules kara un revolūcijas gadi Eiropas zemēs izraisīja dziļu politisku un sociālu, saimniecisku un kulturālu pārvērtību krīzi. Tās gaisotnē, gan brīvi izvēršoties, gan valsts varas ietekmē, risinājās mākslas dzīve, kuras priekšgalā figurēja franču māksla. Tāda situācija valdīja līdz nāca II pasaules kara katastrofa. Mākslas un kultūras dzīvē iezīmējās visai krasa pretreakcija pret ierastajām un „iestīvējušām” nostādnēm un uzskatiem. Tautu tieksme un mākslinieku centieni sasniegt kaut ko jaunu, mainīgajai, nepastāvīgajai pasaulei atbilstošu, iezīmēja dažādu modernisma virzienu rašanos. Vieni savas idejas pauda miermīlīgāk, citi, kā vērojams dadaisma ietvaros, pasludināja par atceltām visas vērtības un normas, neatzīstot ne morāles principus ne loģisko domāšanu. Tas ļāva izcelt un aktualizēt indivīda neierobežotas patvaļas brīvību. Tomēr, viscaur modernisma mākslas virzienu tendencēm, nezūdoša bija pretruna starp tehnoloģiskā progresa ienestajām novācijām un to ieskauto pasauli un „vienkāršā zemes cilvēka” tradicionālo un piezemēto pasaules izpratni.
Sabiedrība, pēc ilgstoša ierobežotības, apspiestības un varmācības laika tiecās paust savas domas skaļi. Visspilgtāk un visaptverošāk tas izdevies tieši kultūras vides pārstāvjiem, jo viņu radītais produkts bija pieejams gandrīz visiem, un tā patērēšanu veicināja apstāklis, ka ļaudis bija izslāpuši pēc vienotas domas, kopības un pēc brīva ideju lidojuma.
Neizmērojams tautas spars un apņēmība, neizsīkstoši centieni atgūt zaudēto, atjaunot jau pastāvošo un izzināt vēl neiepazīto – lūk, tas raksturo latviešu tautas centienus 20. gadsimta sākumā.…