Izvēlējos analizēt reālu situāciju no savas profesionālās pieredzes, ko esmu guvis, strādājot par reportieri ziņu aģentūrā LETA (privāts uzņēmums), kur manos tiešajos darba pienākumos ietilpst kriminālziņu un tiesu ziņu rakstīšana.
2008.gada pavasarī Rīgas apgabaltiesā iztiesāšanas noslēguma stadijā atradās kāda kontrabandas krimināllieta, kuras tiesas sēdes es biju diezgan regulāri apmeklējis un vairākkārt aprakstījis. Apmeklējot šīs tiesas sēdes, es iepazinos ar apsūdzētā dzīvesbiedri – Aiju (vārds mainīts), kurai šajā kriminālprocesā bija liecinieces statuss. Laika gaitā mēs apmainījāmies ar tālruņu numuriem, e-pastu adresēm un nepieciešamības gadījumā sazinājāmies. Konstatēju, ka Aija man kļuvusi par diezgan noderīgu informācijas avotu, turklāt, kontaktējot ar viņu, varēju labāk izprast iztiesājamo kriminālprocesu. Tai pašā laikā labi apzinājos, ka mūsu savstarpējās attiecības veido vienīgi lietišķa saziņa par abām pusēm svarīgām tēmām, bet ne personiskas simpātijas vai kopīgas intereses.
Vienu dienu Aija man piezvanīja uz mobilo tālruni un vaicāja, vai mani neinteresējot kāds Ģenerālprokuratūras lietvedībā esošs dokuments, kas bija saistīts ar konkrēto kriminālprocesu. Viņa teica, ka varot atsūtīt šī dokumenta kopiju man pa faksu. Atbildēju, ka mani tas, iespējams, varētu interesēt, un Aija šo kopiju atsūtīja. Tūliņ pēc tam īsziņas veidā informēju viņu, ka esmu saņēmis sūtījumu un dienas gaitā to apskatīšu, ko vēlāk arī izdarīju. Pēcpusdienā konstatēju, ka šī dokumenta saturs nav izmantojams atspoguļošanai ziņā.…