Katram psiholoģijas virzienam ir savas domas, sava teorija par cilvēka motivāciju, ar to saistītajām problēmām un šo problēmu risināšanu.
1. Biheiviorisms: iemācīšanas teorija.
Viena no klasiskām pieejām motivācijas problēmām psiholoģijā ir iemācīšanas teorijai, kas tiek piedāvāta biheivioristu un neobiheivioristu darbos. No viņu redzes viedokļa indivīda aktivizācijas iemesls ir vajadzība, organisma nepieciešamība, ko izsauc fizioloģisko parametru novirzes no optimālā līmeņa. Šī nepieciešamība rada vēlmes, kas aktivizē organismu . (16;346)
Lielākā daļa biheivioristu uzskata, ka motivācijas funkcionēšanas pamatā ir organisma tieksme noņemt, samazināt spriedzi, ko radījusi kāda vajadzība. Ja tā vai cita uzvedības forma ir palīdzējusi noņemt spriedzi, tad šīs formas izmantošanas varbūtība, atkārtotas vajadzības rašanās gadījumā, pieaug. Biheivioristi uzskata, ka arī tādas uzvedības formas kā palīdzības sniegšana citiem, romānu rakstīšana vai nodarbošanās ar zinātnisko pētniecību ir tās pašas fizioloģiskās vajadzības. Tas tiek skaidrots šādi: cilvēks palīdz citiem, lai līdzīgā gadījumā citi palīdzētu viņam, tādā veidā palīdzot izdzīvošanas procesā, tātad apmierinot viņa pamatvajadzību. Vai sarežģītāk – cilvēks palīdz citiem, tāpēc ka tas sekmē apkārtējo labklājību, kas palīdzēs viņam tālākā nākotnē ieņemt augstāku sociālo stāvokli, izmantot dažādus labumus, kas nozīmē viegli apmierināt tās fizioloģiskās vajadzības, kuras radīsies – tā motivāciju traktēja I.Pavlovs, kurš uzskatīja, ka vairums uzvedības formu ir izskaidrojamas pamatojoties uz nosacījuma refleksu.(16;347)
K.Spens (K.Spence) pievērsa uzmanību emocionalitātei. Viņš uzskatīja, ka organisma atbildi uz stimulu nevar pietiekoši precīzi aprakstīt, neņemot vērā personisko emocionālo atbildi, piem., naids, kas būs atkarīgs ne tikai no stimula rakstura, bet ari no situācijas vai indivīda individuālajām īpašībām. …
