Latvijai pāri gājuši poļi, krievi un vācieši. Ja tā nedaudz padomā, tad katram latvietim rados būs pa kādam cittautietim un visbiežāk tie būs kādi no šīm trīs tautām. Visi ienācēji Latvijā vairāk vai mazāk asimilē vietējos. Cik lielā mērā tas ir izdevies? Nevar jau īsti saprast, jo pat no ikdienā lietojamām precēm ir jāpēta, kura nāk no kuras valsts. Visjūtamākā ietekme ir uz valodu – tā tiek piesārņota un izkropļota. Tomēr kaut ko labu jau citas kultūras arī dod.
Mūsdienās ir grūti noteikt, kas ir pašu radīts un kas ir no citām tautām aizgūts. Apģērbs ir no tik daudzām tautām, ka patiesībā tas vairs nav nevienai piedēvējams. Par tīri latvisku var nosaukt tikai tautas tērpu. Un latvieši ļoti bieži sūdzas par to, ka pašiem ir ļoti tumšas un nomācošas krāsas, kas nemaz neiet pie sirds un vienmuļi un neinteresanti apģērbi, tādēļ arī tiek pārņemtas dienvidnieku krāsas un apģērbu stils.
Par ēdieniem runājot – var sastapt visdažādākās virtuves – ķīniešu, japāņu, krievu, gruzīnu un vēl daudzas citas - bet latviešu? Šķiet, ka tas ir pārāk garlaicīgi pašiem latviešiem. Tomēr lai cik tā šķiet pierasta un ikdienišķa, ne visi varēs nosaukt kādu īsteni latvisku ēdienu bez zirņiem ar speķi.
Arī tradīcijas ir tik lielā mērā pārņemtas, ka nemaz īsti vairs nevar pateikt – vai Lieldienu zaķis ir latvietis. Santaklauss vai kā mēs viņu saucam par ziemassvētku vecīti arī izrādās tikai tēls no amerikāņu reklāmas.
Iestājoties Eiropas Savienībā par to tik vien runā, kā par savas identitātes, valodas un kultūras saglabāšanu, tomēr neviens parastais mirstīgais par to īpaši neuztraucas.
…