Mašīnu kultūra.
Fokusēta loma ir dzīvnieku simbolismam ir skaidri redzama Ziemeļamerikas automašīnu kultūrā. Automašīnas reiz tika sauktas par mehāniskajiem zirgiem un tām piemīt „zirgu spēks”; tādējādi kā transportlīdzeklis automobīlis bija aizvietojis zirgu pārejas laikā no agrikulturālās uz tehnoloģisko sabiedrību. Bet kad tehniskās problēmas automašīnu ražošanā tika atrisinātas, vārdnīcās paradījās jauni vārdi, jēdzieni, kas izskaidroja automašīnu dažādību un to speciālos atribūtus. Vārdadošana mašīnām var tikt izprasta, skatot to no tendences izskaistināt utilitārus objektus ar mākslinieciskiem un simbiloskām vērtībām. Automašīnas mākslineciskais noformējums kalpo par patērētja izvēles cēloni tiem, kam nav zināšanas, lai izdarītu spreidumu par tehniskajiem parametriem, it seviški, ja tiek iegādāta lietota automašīna.
Amerikāņu mašīnu kultūras simbolisms pieņem kulta lomas īpašības caur meģinājumu nostiprināt psiholoģisku saikni starp ražotāju, izplatītāju un patērētāju. Tie, kas ir orientēti uz mežonīgu un bezrūpīgu dzīvesveidu, varētu vēlēties pievienoties mustanga kultam; tie kas ir mākslinieciski ievirzīti varētu vēlēties idencifēties ar skaistumu un grāciju ar pinto vai skylark; kamēr tie, kas novērtē veiklību, jaunības dzīves preiku un ātrumu vēlētos „cīruli”, „pumu” vai „ērgli” ( „skylark”, „cougar”, „eagle”)
Vairumam amerikāņu automašīnas ideja pārsniedz praktiskā pielietojuma robežu, piemēram, pielietojumu ceļam uz darbu. Automobīlis ir galvenais simbols, kas reprezentē kustības brīvību, spēju ceļot apkārt pa valsti, doties tur, kur gribi pats - lai izbēgtu no sociāli ierobežotās ikdienas dzīves. Dzīvnieku simbolisma izmantošana komerciālos pasākumos, reklāmās nodibina neredzamu saikni starp cilvēka vēlmi pēc personīgās brīvības un attēliem ar dzīvniekiem savā dabiskajā vidē. Fantāzijas, kas asociētas ar dzīvniekiem, uzsver brīvību un dabiskumu, brīvību no civilizācijas ierobežojumiem.
Ambivalence pret dzīviekiem modernajā pasaulē izaugusi no plaisas starp piramīdisko struktūru sauktu par civilizāciju un kolektīvajām atmiņām par daudz primitīvāku laiku, kad cilvēki dzīvoja ciešā proksimitātē ar „dabisko” vidi. Dzīvnieki tiek saistīti ar idealizētām un pārākām spējām, kas tos atšķir no modernizētās pasaules mākslīgumā. Bet dzīvnieki ir arī izraudzīti kā zemākas evolucionārās formas, kam trūkst precizitāte un sensivitāte, ko cilvēki ir izstrādājuši caur kulturālo attiesības pakāpēm. Abos gadījumos uztvertā plaisa starp cilvēkiem un citiem dzīvniekiem ir ļoti plašā mūsdienu sociālajā skatā. Kopējā ambivilance pret dzīvneikiem izriet no ambivilances pret modernās dzīves nopelniem un vērtībām. Dažādās mainīguma, nenoteiktības formas atspguļo cilvēku ierobežotības problēmu atrisinošos centienos. Animistickie principi verbālajā komunikācijā aizpilda spraugas starp pieejamām zināšanām, dod jēgu un nozīmi haotiskiem pasākumiem, notikumiem un izsaka meistarības un kontroli attiecībā uz noteiktiem notikumiem. Dzīvnieku personfikācijas kā apvainojums nav domāts kā precīzs personas apraksts, bet ļauj runātājam izteikt savu emocionālo neapmierinātības stāvokli. Totēmiskie simboli atspguļo cilvēku potenciālo vēlmi nostadīt robežas starp sociālām attiecībām, nodalīt insaiderus un autsaiderus, radītu specīgus grupu ideālus. Komunikācija caur dzīvniekiem var tikt uztverts kā netieša komunikācijas forma, lai izteiktu būtiskās cilvēku bažas, vēlmes. Komunikācija ir netieša, bet precīza, sniedzot apzimējošo nozīmi.
…
