Lai izprastu vai spētu diskutēt par terminu „mūžīgā filosofija”, ir jāuzzina un jāsaprot, ko tas nozīmē, kāda ir tā vēsture un kā tas izpaužas cilvēka dzīvē.
Manā izpratnē mūžīgā filosofija ir filosofija par Dievu kā pirmavotu, visa pastāvošā radītāju un cēloni, jo no Dieva eksistences izriet visi galvenie mūžīgās filosofijas problēmjautājumi – „zināšanas, esamība, substance, cilvēka daba, cilvēka individuālā uzvedība un raksturs, cilvēka sociālā uzvedība, cilvēka attiecības ar Dievu”1. Tāpēc šo tēmu izvēlējos kā pamatu savam referātam.
Šī referāta ietvaros centīšos noskaidrot, kas ir mūžīgā filosofija un kāda ir šī termina vēsture, meklēšu jēdziena skaidrojumu filosofu darbos un izteikumos, ka arī sniegšu ieskatu termina „mūžīgā filosofija” manā izpratnē, apskatot Dieva eksistences pierādījumus.
1.TERMINA „MŪŽĪGĀ FILOSOFIJA” VĒSTURE
Lai gan jēdziens „mūžīgā filosofija” pirmo reizi parādās renesanses laikmetā, nav noliedzams, ka ideja, ko ietver šis jēdziens ir tikpat sena, cik cerības kādreiz atrast galīgo cilvēces problēmu atrisinājumu. Jēdziens „mūžīgā filosofija”2 parasti tiek saistīts ar vācu izcelsmes matemātiķa un filosofa Godfrīda Leibnica vārdu, taču pirmais šo jēdzienu pielietoja itāļu teologs un Vatikāna bibliotekārs Augustiono Steuko (Augustinus Steuchius) XVI gadsimtā savā 1540.gadā izdotajā grāmatā „De philosophia perenni sive veterum philosophorum cum theologia christiana consensu libri X”, kurš ar to saprata ideāli sakārtotu domu sistēmu, kā arī saprāta un atklāsmes vienotību.…