Mēs visi zinām, kas ir mūzika - vismaz līdz tam brīdim, kad mēģinām to pasacīt vārdos. Tad aptveram, ka viena kopīga atzinuma te nav, un tas, kas vienam cilvēkam ir mūzika, citam var būt tikai nesakarīgu trokšņu jūklis. Gadsimtu gaitā viss jaunais ir uzņemts ar kliedzienu: "Tā nav mūzika!" Tas tika teikts par Bahu XVIII gs. un par Stravinski XX gs. To saka klasiskās mūzikas mīļotāji par popmūziku un otrādi. Tātad varbūt jārunā par "dažādām mūzikām" viena mākslas veida ietvaros?
Mēģinājumi iekļaut mūzikas jēdzienu noteiktā definīcijā atrodami vārdnīcās, kur tā raksturota kā "viens no mākslas veidiem, kura pamatā ir skaņu kombinācijas ar mērķi panākt formas skaistumu un domu vai jūtu izpausmi". Kaut gan šāds formulējums šķiet atbilstošs, tas tomēr ir nepilnīgs, jo izslēdz domu, ka arī viena skaņa var būt mūzika. Ķīniešu mūziķi var klausīties vienas pašas tālumā gaistošas zvanu skaņas rezonansē, un viņiem tā ir mūzika.
Tomēr vairums cilvēku gan austrumos, gan rietumos no mūzikas gaida vairāk nekā iedziļināšanos vienā skaņā, lai cik skaista vai emocionāli rosinoša tā būtu. Ikviens skaņdarbs, sākot ar pāris minūšu ilgu dziesmu un beidzot ar simfoniju stundas garumā, ir dzīvs organisms - tas dzimst klusumā, aug laikā un beigās vai nu mirst ar triumfējošu akordu, vai arī lēni izgaist. Un tāpat kā nav divu vienādu dzīvu organismu, nav arī divu vienādu skaņdarbu - vēl vairāk: viena un tā paša skaņdarba izpildījums ikreiz ir atšķirīgs atkarībā no izpildītāja prasmes un personības. Tas attiecas gan uz nelielu ģitāras solo, gan uz varenu simfoniju, ko izpilda simt vai vairāk mūziķu.…
