Ievads
Cilvēks atšķirībā no citām dzīvām būtnēm ir apveltīts ar intelektu. Intelektam ir spējas un tieksme nemitīgi attīstīties, iegūstot jaunu informāciju, to apstrādājot, sistematizējot, reāli pielietojot praktiskajā darbībā un no iegūtās pieredzes izdarot secinājumus. Šī apstrādātā informācija ir zināšanas, uz kuru pamata balstoties cilvēkam ir iespēja saprast un apgūt jau jauna, augstāka līmeņa informāciju. Jebkura attīstība, arī intelekta, noris pa spirāli, apgūstot aizvien jaunus un jaunus līmeņus. Mākas, prasmes, zināšanas, vēlāk izglītība jau no cilvēces pirmsākumiem ir uzskatītas par vērtību, jo ar to palīdzību varēja vieglāk paveikt darbu, iegūt labāku produkta kvalitāti, radīt ērtības. Pirmās skolu sistēmas pasaulē sāka veidoties 7.-6.gs.p.m.ē., Latvijā pirmās skolas radās Rīgā 13.gs.sākumā vācu feodāļu bērniem, 16.gs. – latviešu bērniem. (4., 57.lpp.) Dažādos laikmetos un dažādās politiskās iekārtās izglītība tāpat kā reliģija tiek izmantotas ne vien, lai darītu gudrākus cilvēku prātus un gaišākas dvēseles, bet lai sabiedrības domāšanu virzītu vēlamajā gultnē. Šķiet, ka vieglāk būtu pakļaut tumšu un neizglītotu pūli, bet kādēļ gan cīnīties ar mežoņiem, ja vieglāk tos vadīt, ieaudzinot attiecīgo ideoloģiju jau skolas solā. Par laimi, cilvēka saprāts lielākoties ir pietiekoši spēcīgs, lai atšķirtu zināšanas no ideoloģijas, un izglītības progress ir nenovēršams un acīmredzams. Izglītības sabiedriskā vērtība ir dzīvei sagatavotie, nodarbināmie, aktīvie pilsoņi. Cilvēkam var atņemt visu, izņemot zināšanas.
Izglītība, kas motivē mūžizglītībai
Kurš gan nav dzirdējis Sokrāta populāro teicienu: „Es zinu, ka neko nezinu.” Latviešu sakāmvārds toties vēsta: „Mūžu dzīvo, mūžu mācies!” Cilvēces uzkrātās zināšanas ir neaptveramas, taču cilvēka spējas tās apgūt ir ierobežotas gan laikā, gan fiziskā plānā. Atliek vien izvēlēties jomu, kurā apgūstamās zināšanas būs pilnīgākas atšķirībā no citām – vispārējām. Lai mācībās gūtu rezultātus, skolēnam ir jāgrib mācīties, jābūt motivētam mācīties. Bieži tiek runāts par iekšējo un ārējo motivāciju. G.Imsens to definē šādi: Ja motivāciju nosaka iekšēji spēki, vajadzība izpaust sevi, patika uz kaut ko, tad var teikt, ka pamatā ir iekšējā motivācija Aktivitāte, mācīšanās vai darbības process notiek, pateicoties interesei par konkrēto situāciju, mācību materiāliem vai pašu darbību. No otras puses, ārējā motivācija nozīmē, ka darbība vai mācības tiek veiktas tāpēc, ka indivīds saskata iespēju saņemt atzinību par to vai arī sasniegt mērķi, kas patiesībā atrodas ārpus konkrētās situācijas. Kad mācības noris, balstoties uz iekšējo motivāciju, tās var izrādīties diezgan efektīvas (Djūījs) ). Daudzi autori ir pētījuši, kas būtu darāms, lai radītu mācību vidi, kurā dominē iekšējā motivācija. Daži no secinājumiem: svarīga nozīme ir atbalstošajai videi; darbībām jābūt ar jēgu, nozīmīgām; mācības veicina skolnieka labais garastāvoklis un spēja viegli neiekaist utt.; to veicina arī skolēnu darbības kontrole un piedāvātā izvēles brīvība, uzdevumiem ir jāatbilst skolnieka spējām. Šādos apstākļos gan bērni, gan pieaugušie zināšanas iegūst ar prieku. Prieks dažādiem indivīdiem izpaužas atšķirīgi. (5.) …
