Ir pierasts uzskatīt, ka katrai lietai un parādībai ir sava pozitīvā un sava negatīvā puse, tomēr grūti saskatīt pozitīvo tai sociālo parādību kompleksā, ko dēvē par nabadzību un trūkumu. Visas sabiedrības mērogā tā ir viena no grūtāk atrisināmajām sociālajām problēmām, individuālā līmenī tā ir milzīgs indivīda dzīvi un pašcieņu graujošs spēks.
Latvija ir viena no tām valstīm, kas pieredzēja radikālas pārmaiņas kopš neatkarības atgūšanas 1991.gadā. Pēdējos gados ir nostiprinājušās uzsāktās ekonomiskās un politiskās reformas, tomēr ir lietas, kas norāda, ka ekonomikas augšupeja visu Latvijas iedzīvotāju grupu labklājību neietekmēja vienādi.
Nabadzība kā parādību komplekss ir konstatējama visās sabiedrībās, pat attīstītajās valstīs. Tomēr nabadzība Latvijā un nabadzība ASV vai attīstītajās Rietumeiropas valstīs paredz gluži atšķirīgus dzīves līmeņus un vajadzību apmierināšanas iespējas. Tomēr arī attīstītās valstis to uzskata par nopietnu problēmu un veltī lielus resursus, lai iespējami atrisinātu situāciju.
Domājams, ka pilnībā izskaust nabadzību vai trūkumu sabiedrībā nav iespējams, par cik tās cēloņu virknē ierindojama liela daļa psihisku faktoru, kuri mazākā mērā kā sociālie pakļaujas pārmaiņām.
Socioloģiskajā aspektā nepastāv nabadzības viennozīmīgs definējums. Socioloģiskajā literatūrā ir sastopami mēģinājumi sniegt vispārēju konceptuālu nabadzības aptvērumu, kas tomēr nav pārliecinoši. Pašreizējās socioloģijas attīstībā ir pieņemts nabadzību skatīt divās atšķirīgās dimensijās – tās absolūtajā un relatīvajā izpausmē.…
