“Ļoti izplatīts uzskats sabiedrībā ir tāds, ka cilvēki ir nabadzīgi tikai tāpēc, ka viņi ne uz ko nav spējīgi, ir slinki, ir alkoholiķi un nespēj pielāgoties tirgus ekonomikas prasībām. Šādu domāšanas veidu raksturo izteiciens “ cietēji paši ir vainīgi”. Neapšaubāmi šie ir būtiski apsvērumi cilvēku nabadzībai, taču tie kā likums ir nabadzības sekas, nevis tās cēloņi”.
No ANAP ārvalstu konsultanta Alana J.Teilora uzstāšanās
Valsts sekretāra sanāksmē 2001.g. 1.februārī
Ir apritējuši gandrīz 14 gadi, kopš 1991.gada 21. augustā Augstākā Padome Latviju pasludināja par neatkarīgu valsti. Šajā laikā Latvijai ir nācies saskarties ar daudzām problēmām, kas būtiski ietekmējušas ne tikai valsts, bet arī katra indivīda dzīvi. Prieks par atgūto neatkarību, cerība pēc bagātas un skaistas dzīves daudzos ir noplakusi. Realitāte ir tāda, ka sabiedrības viena daļa nav spējusi tik līdzi valsts attīstības tempiem. Sabiedrība ir noslāņojusies, un daļa Latvijas iedzīvotāju saskārušies ar nabadzības problēmu. Vēl joprojām ir cilvēki, kuri uzskata nabadzību par personīgu problēmu, kur pats indivīds vainīgs šajā situācijā. Bet arvien pieaugošais bezdarbs, straujā inflācija un zemā pirktspēja pat lielākajiem skeptiķiem liek uz šo problēmu skatīties savādāk.
To, ka Latvijā nabadzība jau ir sociāla problēma, centīsimies pierādīt pēc W.Kornblum un I.Julian definīcijas “ ... apstākļi kļūst par sociālu problēmu tad, kad nozīmīgs cilvēku skaits vai kāds skaits nozīmīgu cilvēku piekrīt, ka apstākļi pārkāpj pieņemto vērtību un nepieciešama kolektīva darbība, lai tos ierobežotu vai novērstu”.
Par to, ka šī problēma skar nozīmīgu skaitu cilvēku liecina gan statistikas dati, gan lielais publikāciju skaits Latvijas preses izdevumos. Nabadzība Latvijā ir problēma, jo tai ir nevēlami blakusefekti ar graujošām sekām. Šī problēma nav sveša arī Latvijas valdībai (“nozīmīgi cilvēki”) jo tiek izdoti likumi, izstrādātas nabadzības novēršanas koncepcijas, organizējot un pilnveidojot sociālās palīdzības dienestu darbu. …
