Minoritātes definēšana, ietverot šajā jēdzienā tikai pilsoņus ar paaudzēs ilgo saistību ar Latviju, ir loģiska, atsaucoties uz citu valstu praksi. Tur arī mazākumtautību skaits un apjoms, uz ko tiek attiecināts šis statuss, nereti ir mazāks, nekā tie, uz ko tas neattiecas. Savukārt atrunas jeb izņēmumi – ne tik daudz ielu nosaukumu divvalodība, bet pirmkārt jau citas valodas lietošana saziņā ar varas iestādēm, jau vairāk izskatās pēc demonstrācijas – sak, ne soli atpakaļ. Savā ziņā tās ir arī bailes. Jo, skaidrs, ka jebkura vismazākā likumu maiņa šajā jomā ļaus politiskajiem konkurentiem to izmantot savās interesēs. Bet tikmēr situācija, kad vairākās pašvaldībās praksē šī tulkošana jau notiek, rada paralēlo realitāti.
Latvijā etnisko minoritāšu personas veido 34% un 41,6% no pastāvīgajiem iedzīvotājiem jeb apmēram 1,5 miljonus cilvēku no 3,8 miljoniem. Pastāv gan vēsturiskās, gan pēckara ieceļotāju minoritātes. Katrai no tām ir savas attiecības ar valsti, bet top arī minoritāšu kopējais viedoklis. Valstu etnopolitikai šeit jārod pareizā pieeja. Vairāk nekā 640 tūkstoši cittautiešu ir nepilsoņi. Tieši viņi ir aktīvākie multinacionālās divkopienu valsts radīšanas piekritēji, kas prasa ar likumu noteikt divas valsts valodas. Turpretī integrācijas process ved uz vienas politiskās nācijas veidošanos, kura ir gan valstiski nacionāla, gan multikulturāla. Minoritātēm tiek dota iespēja piedalīties multikulturālas nacionālas valsts celtniecībā.
Vispārējā konvencija, kas stājās spēkā 1998. gada 1. februārī, ir viens no visdetalizētāk izstrādātiem nolīgumiem, kas paredzēts to personu aizsardzībai, kas pieder pie nacionālajām minoritātēm. Šīs Konvencijas Puses apņemas veicināt pie minoritātēm piederošo personu pilnīgu un efektīvu līdztiesību visās ekonomiskās, sociālās, politiskās un kultūras dzīves jomās, kā arī apstākļus, kas ļauj tām izpaust, saglabāt un attīstīt savu kultūru un identitāti.
Vārds “vispārējā” izceļ valstu kompetenci interpretēt Konvencijas nosacījumus saskaņā ar specifisko situāciju valstī, izmantojot nacionālās likumdošanas un valdības atbilstošas politikas starpniecību. Tas nekādā ziņā nemazina tās juridiski saistošo raksturu. …
