1939.g. 25. augustā tika noslēgts Molotova-Rībentropa pakts par neuzbrukšanu, kā arī tikai pievienots papildus protokols par Austrumeiropas sadali, kurā Poliju paredzēja sašķelt divās daļās. Briti bija šokēti par šādu līgumu ar PSRS un Čemberlens vēl ar pēdējiem mēģinājumiem centās Hitleru pārliecināt, lai tas atsakās no kara, jo tas novestu pie katastrofas abas valstis.40 Hitlers ignorēja, gan itāļu, Gan Angļu nostāju pret karu, tāpēc līgums ar PSRS bija licis nacistu vadonim justies neuzvaramam, līdz ar to 1939.g. 1 septembrī nacistiskā Vācu armija iebruka Polijā un pēc 2 dienām 3. septembrī Lielbritānija ar Franciju pieteica karu Vācijai. Bija sācies neizbēgamais otrais pasaules karš.
Secinājumi
Īsumā apkopojot visu minēto, jāsaka, ka Nacistiskās Vācijas gadi Eiropā pagāja nervozā gaisotnē. Neviens nevēlējās un nebija gatavs karam. Lai gan Hitlers jau no sākta gala bija nospraudis savu mērķi par Austrumeiropas ekspansiju tomēr viņam nebija noteikta un strikta plāna. No pasīvas ārpolitikas pakāpeniski tika pāriets uz atklātu agresiju. Hitlers rīkojās katrā situācijā tā kā viņam bija izdevīgi un izmantoja citu valstu kļūdas savā labā.
Nacistiskās Vācijas politika bija agresīva un atkarīga no nacistu vadoņa, jebkurš kurš iebilda tika nomainīts. Hitlera vadoņa spējas politikā panāca gan Vācijas atdzimšanu, ko nespēja realizēt neviens cits, gan sakāve, jo beigās pārvērtēja savas spējas. Eiropā nebija nopietna politiska spēka, kas izrādītu kādu pretestību. Vācijas, Itālijas, Polijas izstāšanās no Tautu Savienības būtiski vājināja to. Visi citi mēģinājumi, kā austrumu pakts, cieta neveiksmi, jo valsis savā starpā nespēja atrast kopīgu valodu, kas ļāva lielāku rīcības brīvību Vācijai.
Ādolfs Hitlers visu Nacistiskās Vācijas laiku spēlēja politisku "teātri". Viņa politiskie plāni veiksmīgi realizējās pateicoties līdera talantam un Eiropas vājumam. Neuzbrukšanas un citi sadarbības līgumi radīja mānīgu priekšstatu, lai mazinātu spriedzi un varētu brīvāk darboties aiz citu Eiropas valstu mugurām. Kā sākumā minēts, tad galvenais ārpolitikā bija Vācijas tautu apvienošana vienotā zemē, pretošanās Versaļas sistēmas noteikumiem, dzīves telpas palielināšana un Vācijas absolūta vara Eiropā.
Eiropa, laicīgi nesaskatot un nespējot apturēt nacistiskās Vācijas varas izplatību, samaksāja par to bargu sodu, kā rezultātā izcēlās II pasaules karš.
…
