NARCISTISKĀ PERSONĪBA
Vārds „narcistisks” radies no grieķu mīta par Narcisu (Narkissos), kas, iemīlējies savā attēlā, nespēja pārtraukt tā apbrīnošanu ūdensspogulī, tādēļ pamazām izdila un nomira.
Šobrīd par narcistiskām personībām sauc personības, kuras savu pašcieņu un arī identitāti uztur caur atzinības iegūšanu no ārienes.
Narcisms nav nekas nedabisks vai slimīgs. Ikviena cilvēka izdzīvošana atkarīga no zināmas patmīlības daļas, un katram nepieciešami citu vērtējumi, lai attaisnotu mīlestību uz sevi pašu. Visiem cilvēkiem piemīt, vairāk vai mazāk, slepens priekšstats par savu šķietamo nozīmību, lielumu un spējām, un nevienam nav svešas aizvainotas pašcieņas radītās ciešanas. Kauns, pašnicinājums un lieluma izjūta ir vienas monētas divas puses. Sarežģījumi sākas tad, ja tieksme pēc atzinības kļūst par apsēstību vai arī dzīve kļūst par nepārtrauktiem savas grandiozitātes paliecinājumiem, cīnoties pret bailēm no pašnolieguma.
Dinamika
Narcistisku personību raksturo paradoksāla šķelšanās starp diviem pretējiem poliem. Viens no tiem ir milzīgs, bet otrs – naida un sarūgtinājumu pilns. Narcistus raksturo tas, ka viņi nespēj mīlēt, un arī viņus tā īsti neviens nemīl. Viņi nemitīgi izmanto citus cilvēkus savu mērķu sasniegšanai. Daži ir vieni, bet daži dzīvo kopā ar kādu, kas nenes gandarījumu; var dzīvot arī kopā ar mazohistiskām vai depresīvām personības struktūrām. Lieliskajam paštēlam nepieciešami pastāvīgi iekšēji un ārēji apliecinājumi, lai spētu pretoties negatīvajam. Apkārtējie notikumi un cilvēki tiek vai nu idealizēti, vai pārmērīgi nonievāti. Pozitīvo paštēlu uzlabo ārēji panākumi, bet tas var arī notikt, idealizētas vai spēcīgas personas „iemiesojot” psiholoģiski vai seksuāli. Ja ideja, rīcība vai cilvēks vairs nerada narcistisku paštēla papildinājumu, to sāk nicināt.…
