Cilvēku interese par narkotikām ir saprotama, jo ne visi cilvēki šajos grūtajos pārejas laika apstākļos ir laimīgi, apmierināti un veiksmīgi. Līdz ar to viegli rodas vilinājums mākslīgi mainīt savu labsajūtu. Cilvēkiem gribas ticēt, ka tiešām narkotiku ietekmi var kontrolēt un ka pasaulē tiešām pastāv nekaitīgas narkotikas. Īpaši apdraudēti ir tie pusaudži, kuriem vislielākās autoritātes ir vienaudži un viņu elki, bet nevis vecāki un skolotāji. Ja kāds no pusaudžiem uzsāk narkotiku lietošanu, tam tūlīt rodas vēlēšanās dalīties savos iespaidos ar vienaudžiem. Diemžēl biezi tieši šie pirmie iespaidi ir pozitīvi, tā saucamais narkotiku "medusmēnesis". Šī pozitīvā informācija tiek momentāni izplatīta un visi pusaudži vecuma īpatnību dēļ tai arī notic un paši sāk mēģināt arī tās lietot. Šo straujo narkotiku lietošanas izplatīšanos varētu pielīdzināt infekciju izplatības mehānismiem.
Ja narkotikas uzreiz nogalinātu, tad neviens tās nelietotu. Diemžēl viss ir otrādi. Sakuma "medusmēnesis", kurš pāriet atkarībā, psihiskā un morālā defektā, materiālā izputēšanā. Nāve iestājas pārdozēšanas, pašnāvības vai AIDS dēļ. Tāda ir narkomānu dzīve un nāve, ko redzam mēs. Paši narkomāni ir individuālisti. Viņi sabiedrības acīs īpaši neradās, tādēļ plašākai sabiedrībai par viņu likteni maz kas ir zināms. Bet rakstītājiem par narkotikām gribas atspoguļot tikai intriģējošo un bohēmisko, bet nevis patiesību.
Ir ļoti naivi cerēt uz objektīvu informāciju par narkotiskām vielām jaunajos apstākļos, kad milzu varu ir ieguvusi nauda, un kad narkotiku tirdzniecība ir gandrīz vēl lielāka naudas ādere nekā tirdzniecība ar alkoholu un ar tabaku.
Cilvēki mirst ne tikai no narkotiku pārdozēšanas, bet ari kļūstot par narkomānu upuriem. Pēc policijas datiem, Rīgā vien narkomāniem ikdienas devai dienā nepieciešami 80 - 90 tūkstoši latu. Bet cik tad ir tādu, par kuriem zina tikai viņu tuvinieki, draugi un skola? Viena "nopietno" narkotiku deva maksā sešus - desmit latus. Ar pensionāres aplaupīšanu narkomānam pietiek labi ja nedēļai. Tādēļ reibinošo vielu vergi meklē naudīgākas vietas, pa ceļam aizraidot uz viņpasauli dažu labu dvēseli.
Ar nožēlu nākas piekrist jauniešu apgalvojumiem, ka ne tikai naktsklubos un zaņķos var tikt pie narkotikām. Ari gandrīz pie katras skolas var dabūt "zālīti". Viena cigarete maksā latu. To, ka zināms, var atļauties pat vidusskolēns.
Narkotikas, narkomānija un noziegumi, kas to pavada, nav tikai policijas vai narkomānu piederīgo problēma. Apdraudēta ir visa sabiedrība. Un vislielākie draudi slēpjas mūsu vienaldzībā pret to, ka tieši mūsu acu priekšā notiek noziegums, bet mēs par to turpinām klusēt.
Narkomānija ir nepārvarama tieksme (mānija) lietot narkotiskās vielas. Jebkura narkotisko vielu grupa var izraisīt narkomāniju. Protams, daudzi cilvēki ir pamēģinājuši narkotikas, bet nav kļuvuši par narkomāniem. Var uzskatīt viņus par laimīgiem, jo iepriekš zināt “Vai es kļūšu par narkomānu 1 reizi pamēģinot narkotikas?” nav zināms. Bez tam pirmā reize var būt arī liktenīga - var pamēģināt narkotikas, pārdozēt tās un nomirt.
Kā jau minēts pie narkotiskām vielām pieder visas vielas, kas iekļautas narkotisko vielu sarakstā, ko apstiprinājušas starptautiskās konvencijas. To darbības veids un efekts uz organismu tika aplūkots iepriekš.
Narkomānijai ir raksturīgs narkomāniskais sindroms, kas sastāv no atkarības sindroma un izmainītas reaktivitātes pret narkotisko vielu. …
