Mūsdienu ekonomiska teorija uzskata, ka par naudu var izmantot jebkuru lietu, ko sabiedrība pieņem samaksai par precēm un pakalpojumiem.
Senatnē saražotais produkts galvenokārt tika izmantots kopienas iekšējām vajadzībām; maiņā nonāca tikai neliels produktu daudzums. Prece tika mainīta pret preci. Mūsdienās to sauc par tiešo preču maiņu jeb barteru. Barteram ir daudzi ierobežojumi, piemēram, vairākārtēja maiņa, lai iegūtu vēlamo preci. Tāpēc pakāpeniski no preču vidus izdalījas noteikta prece, kas kļuva par maiņas līdzekli konkrētā novada tirgos. Pēc tam pakāpeniski preču naudu izspiež metāla nauda, kā arī dažāda papīra zimju nauda.
Nauda ir vispārējs ekvivalents, ar ko var izteikt visu citu preču un pakalpojumu vērtību. Tādējadi nauda ir īpaša prece, kas veic vērtības mēra funkciju procesos starp preču ražošanu un preču maiņu.
Pirmatnēja nauda jeb preču nauda. Sabiedrības sākumposmā dažādās pasaules zemēs naudas lomu pildīja dažādas preces. Ļoti iecienīti bija mājlopi. Naudas lomu pildīja zvērādas, tēja, pat vergi, labība, zivis, sāls, gliemēžvāki utt. Preces nauda vienlaikus kalpoja kā maiņas lidzēklis un kā pārtikas produkts, piemēram, lopus, graudus u. tml. varēja izmantot abos gadījumos, jo šīm precēm ir vienāda vērtība. Mūsdienās maiņu, kur zināmās proporcijās vienu preci maina pret otru, sauc par barteru. Darba dalīšanas procesa paplašināšanās sabiedrībā veicināja ražošanas pieaugumu un līdz ar to arī maiņu. Tajā iekļāvās aizvien vairāk preču un tā kļuva regulārākā. Bet maiņas procesu sāka kavēt vairākkartējas maiņas nepieciešamība, lai iegūtu vēlamo preci. Tāpēc pakāpeniski no preču vidus izdalījas viena vai otra prece, pret ko konkrētā novada tirgos varēja iemainīt jebkuru preci. Šīs preces kļuva par maiņas līdzekli un sāka pildīt ekvivalenta lomu maiņas procesā. Pirmatnējās naudas lietošana bija ļoti neērta. Pakapeniski šo lomu pārņēma zelts un sudrabs, jo šiem metāliem piemita daudzas maiņas līdzekliem nepieciesamās īpašības: liela vērtība, kompaktums, dalamība. Tie bija reti sastopami, grūti iegūstami, tos varēja ilgi uzglabāt, jo tie nebojājās un bija grūti viltojami.
Metāla nauda. Metals kā nauda funkcionēja stieņu veidā. Tos lietoja pēc svara, ar pesonisko zīmogu tos zīmogoja atsevišķi tirgotaji, iegravējot uz tiem svaru un raudzi. Katru reizi, kad notika maiņa, pardēvējam nācās stieņus rūpīgi pārbaudīt, liekot tos uz svariem. Tas sagādāja liekas neērtības un apgrūtināja maiņu. Vēlāk notika metāla stieņu svara un satura viltošana. Līdz ar to zuda ticība atsevišķu tirgotāju zīmogiem. Lai šīs neērtības noverstu, valsts sāka izgatavot un zīmogot noteiktas formas metāla naudu jeb monētas.…
