Kopumā par naudu
1.1. Naudas vēsture
Naturālā maiņa jeb šķēps un bultas tev – zvērādas man
Jau tālā senatnē cilvēki bija spiesti mainīt savus guvumus un izstrādājumus. Maiņu rosināja pati dzīves nepieciešamība. Viena cilts dzīvoja tādā apvidū, kur bija labvēlīgi apstākļi lopkopības attīstībai, cita – vietā, kur labi padevās labība, vēl cita līdzās mežiem, kas bagāti ar medījamiem dzīvniekiem. Saprotams, ka senais mednieks nevarēja iztikt bez šķēpa, loka un bultu galiem. Labi bija, ja viņš pats mācēja medību rīkus izgatavot. Bet ja nu ne? Tad viņam bija jāatrod cilvēks, kas tos prasmīgi darināja. Bet par šķēpu vajadzēja atdot, piemēram, zvērādu, kas bija iegūta medījot, par bultu saišķi – pat veselu aļņādu. Bultas tika vērtētas augstāk, jo to izgatavošana prasīja ilgāku laiku un rūpīgāku darbu. Tāda, lūk, bija visvienkāršākā naturālā maiņa jeb, kā saka mūsdienās, bārters, kad vienu lietu maina pret citu. Bet ja nu bultu izgatavotājs par tām pieprasītu divas zvērādas? Ko tad? Vai mednieks tam piekristu, jo arī viņam nebija viegli izsekot un nogalināt alni. Tātad jau sen senos laikos ieviesās kaulēšanās jeb tirgošanās. Pamazām par patstāvīgu saimniecības nozari līdzās medniecībai, zvejniecībai, lopkopībai un zemkopībai kļuva arī amatniecība. Jo, lūk, zemkopim nepieciešama gaļa, ādas un vēl māla pods, kur iebērt labību. Arī lopkopis tīko pēc prāvāka trauka, kurā varētu uzglabāt gaļu, turklāt arī labība viņam ir vajadzīga. Savukārt podniekam ir nepieciešama pārtika. Lai to dabūtu, podnieks iemaina izgatavotos podus pret labību un gaļu. Galu galā vairākkārt savstarpēji apmainoties ar lietām, visi iegūst sev nepieciešamo.
Prečnauda – īstās naudas priekštece
…
