Naudas attīstība Latvijā

Naudai sabiedrības dzīvē aizvien ir bijusi un joprojām ir izcili nozīmīga vieta. Tā tikusi dievināta un nicināta, alkatīgi krāta un vieglprātīgi izšķērdēta, likumīgi izgatavota un primitīvi atdarināta, kalpojusi gan cildeniem mērķiem, gan ļauniem nolūkiem, bet nekad cilvēkus nav atstājusi vienaldzīgus.
Plašākā nozīmē – ne vien ekonomiskā, bet arī kultūrvēsturiskā un politiskā – nauda uzskatāmi atspoguļo visu civilizācijas attīstības gaitu. Tā bieži vien satur unikālu, nekur citur neatrodamu vizuālo vai precizējošu informāciju par reiz dzīvojušu valdnieku un personu likteņiem, seniem vēstures notikumiem, bojā gājušiem arhitektūras un kultūras pieminekļiem. Nereti tā dod skaidrojumu senām leģendām vai liecina par politiskām pārmaiņām valstī un neapšaubāmi ir pasaules kultūras sastāvdaļa.

KAD MONĒTU VĒL NEBIJA

Jau tālā senatnē cilvēki bija spiesti mainīt savus guvumus un izstrādājumus. Viena cilts dzīvoja tādā apvidū, kur bija labvēlīgi apstākļi lopkopības attīstībai, cita – vietā, kur labi padevās labība, vēl cita – līdzās mežiem, kas bagāti ar medījamiem dzīvniekiem. Saprotams, ka senais mednieks nevarēja iztikt bez šķēpa, loka un bultu galiem. Viņam bija jāatrod cilvēks, kas tos prasmīgi darināja. Bet par šķēpu vajadzēja atdot, piemēram, zvērādu, kas bija iegūta medījot, par bultu saišķi – pat veselu aļņādu. Bultas tika vērtētas augstāk, jo to izgatavošana prasīja ilgāku laiku un rūpīgāku darbu. Tāda, lūk, bija visvienkāršākā naturālā maiņa – bārters, kad vienu lietu maina pret citu. Bet ja nu bultu izgatavotājs par tām pieprasītu divas zvērādas? Ko tad? Vai mednieks tam piekristu, jo arī viņam nebija viegli izsekot un nogalināt alni? Tātad jau sensenos laikos ieviesās kaulēšanās jeb tirgošanās.…