Naudas līdzekļu plānošana, uzskaite un analīze

Naudu var definēt divos veidos. Nauda ir:
1)valsts likumos un citos normatīvajos aktos oficiāli noteikta abstrakta vērtības vienība, ar kuras starpniecību skaitliski izsakāma jebkura cita priekšmeta vērtība;
2)prece, kuras specifiskā patēriņa vērtība ļauj tai būt par visu citu preču ekvivalentu un pildīt vērtības mēra, maiņas līdzekļa, maksāšanas līdzekļa un uzkrāšanas līdzekļa funkcijas (piemēram, zelts).
Vispārējā nozīmē nauda ir instruments, kas liek darboties ražošanas ekonomiskajiem faktoriem.
Naudas sistēma ir valstī vēsturiski izveidojusies un likumā noteikta naudas apgrozības forma. Naudas sistēma veidojas kā noteikta kārtība saistību naudas apgrozības elementu kopums. Valsts nevar patvarīgi noteikt naudas sistēmu. Tā ir atkarīga no objektīvām, reāli pastāvošām ekonomiskajām attiecībām.
Naudas sistēmas ekonomiskais pamats parasti ir zelts. Juridiskajā aspektā naudas sistēmu veido sava nacionālā nauda, kas valsts likumdošanas ceļā atzīta par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli iekšzemes darījumos. Ārvalstu naudas zīmes, kas ir apgrozībā kādās valsts iekšienē, būtībā nav nauda, bet gan prece.
Izšķir šādas naudas sistēmas:
1)metālnaudas sistēma;
2)kredītnaudas sistēma.
Katras valsts likumi nosaka nacionālās naudas sistēmas elementus:
1)naudas vienību nosaukumu;
2)naudas zīmju veidus;
3)naudas emisijas un apgrozības kārtību;
4)cenu mērogu;
5)bezskaidras naudas apgrozības kārtību;
6)valsts aparātu, kas regulē naudas apgrozību.
Naudas vienība – likumā noteikta naudas zīme, kura kalpo, lai noteiktu un izteiktu visu preču un pakalpojumu cenas (piem. Dolārs, franks, jena, marka, lats, utt.).…