Pasaules valūtas sistēma izveidojās 1867.gadā uz zelta standarta bāzes (tīra, 999.proves zelta gramos) un pastāvēja līdz Otrajam pasaules karam. [2.,54.] Šai sistēmai bija raksturīga zelta monētu apgrozība, kā arī banknošu obligāta apmaiņa pret zeltu valsts iekšienē. Ārējas tirdzniecības maksājumi tika kārtoti zeltā, bet nacionālai naudas vienībai tika noteikts fiksēts zelta saturs. [5.,210.;3.,188.] „Pastāvēja cieša attiecība starp zelta rezervēm valstī un naudas daudzumu apritē.” [5.,210.]
Šai sistēmai piemita sekojošas priekšrocības:
stabilie valūtas kursi mazināja nenoteiktību un risku un līdz ar to veicināja starptautiskā tirdzniecības apjoma pieaugumu;
zelta standarts automātiski izlīdzināja maksājumu bilanču deficītu. Ja tas radās, notika zelta pārvietošana un ienākusi valūta deficītu nosedza. [5.,212.]
Šīs sistēmas sekmīgu darbību iespaidoja izmaiņas to valstu ekonomikā, ar kurām notika tirdzniecība. …