Visu organisko pasauli raksturo universālais dzīvā un mirušā pretstats. Dzīvo mēs vispār apzināmies ( kaut arī dzīvības noslēpums vēl nav izdibināts) un nedzīvā fona kā radikāli atšķirīgu no pēdējā kārtību, struktūru, ritmu, sakārtotību. Katrs dzīvais organisms neizbēgami nes sevī savas iznīcības iespējamību un nepieciešamību. Tātad, katras dzīvības sākumā jau asnā ieliktas tās beigas. Nedzīvā pasaule tāpēc arī ir nedzīva, ka tajā nekas un neviens nemirst. Dzīve tāpēc ir dzīve, ka tajā nav atsevišķu organismu, kas nebūt lemti iznīcībai. Dzīve – nāve – jauna dzīve – triāde, kas raksturo visas organiskās dabas riņķojumu. Dzīvot nozīmē upurēties un vairoties, un upurēties un vairoties nozīmē – mirt.
Nāve vienmēr un visur ir nodarbinājusi un saistījusi cilvēku prātus. Tas ir noslēpumainības apgabals, kuru līdz galam cilvēki nekad neiepazīs. Izsmeļošas atbildes nav un arī nebūs, vienīgi tas, ka organisms pārstāj funkcionēt, līdz ar ko dzīvā būtne vairs nav dzīva, tātad nespēj vairs pildīt savu lomu dzīvajā pasaulē. Medicīna spēja aprakstīt sindromus un stāvokļus, kas piemeklē cilvēka organismu mirstot, bet to, ko piedzīvo pats cilvēks mirstot, to viņš paņem līdzi, tā arī nespēdams nodot citiem savas sajūtas. Ir tādi, kas izskaidrojumus par nāves izjūtām meklē to cilvēku teiktajā, kas pārdzīvojuši klīnisko nāvi, bet šeit tāpat nav vienojošu skaidrību, jo cilvēki to pārdzīvo katrs savādāk, ja arī ir kas kopīgs, tad tomēr cilvēks nav nomiris pilnīgi – līdz galam – tad, kad vairs nav iespējama atgriešanās dzīvo pasaulē.
…