Ideālā gadījumā jābūt līdzsvaram starp šīm funkcijām, ja tā nav un kāda no tām iztrūkst pavisam, un arī pārējās nav labā stāvoklī, tad cilvēkam zūd dzīves kvalitāte, un tas nozīmē, ka cilvēks vairs nevar labi veikt savu darbu – dzīvot labi un skaisti.
Šādā stāvoklī bieži nonāk neārstējami slimi cilvēki vienalga kurā vecumā un parasti šādās situācijās kļūst aktuāls jautājums par eitanāziju. Šādā sakarā var minēt arī piemēru par pacientu Eliju Kānu, kurš bija 78 gadus vecs, un cieta no vēža, un izteica vēlēšanos aiziet no šīs pasaules. Ārsts iebilda, taču vecais vīrs savu izvēli pamatoja ar to, ka ir nodzīvojis pilnvērtīgu un laimīgu mūžu, ka viņš savu bērnu acīs tāds arī gribētu palikt, nevis kā nožēlojams, trūdošs dārzenis, viņš bērnu atmiņā gribētu palikt kā cilvēks.
Kā saka, viena bezdelīga pavasari nenes, arī viena diena ne; tāpat cilvēku nepadara laimīgu viena diena vai īss laika sprīdis, ir teicis Epiktēts. Tāpat arī es uzskatu, ka viena diena ko vēl nodzīvos neārstējami slimais cilvēks, mokoties sāpēs, nepadarīs viņu laimīgāku. K. Bārnarda vārdiem izsakoties, ja netiek īstenota eitanāzija gadījumos, kad tas patiešām nepieciešams, tiek praktizēta nežēlība.
Runājot, par tēmas izvēli, lasot iegūtos materiālus, manu uzmanību piesaistīja nodaļa par eitanāzijas problēmu, jo mūsu valstī tā diezgan reti tiek pieminēta, bet, manuprāt, tā pastāv un ir tikpat aktuāla kā citur pasaulē.
Eitanāzijas problēma
Eitanāzijas problēma ilustrē ne tikai dubultefekta principa darbību, bet arī vienu no visnozīmīgākajām medicīnas ētikas problēmām – cilvēka eksistences robežu jautājumu. Nāve ir cilvēka dzīves sastāvdaļa, jo tāds ir nenovēršamais organiskās pasaules riņķojums: dzīve, nāve, jauna dzīve – katras dzīvības sākumā ir ietverta tās bojāeja. Kopš piedzimšanas brīža mēs neatvairāmi virzāmies pretī savai nāvei. Cilvēks ir vienīgā dzīvā radība, kas apzinās savu nāvi – savu galīgumu un skaidri saprot tās neizbēgamību, saprot, ka ir mirstīgs. Lai cik pretrunīgi tas skanētu. Cilvēks nāvi gan saprot, gan nesaprot, - viņš īsti netic nāvei un klusībā cer, ka tā neatnāks pēc viņa. Un cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne, kas var lemt par savu nāvi.…