Vedības ir process, kurā tiek nodibināta jauna ģimene (Grīns, Grīna 226). Vārds ‘’kāzas’’ ir ieguvums no lībiešu valodas (Šuvcāne 28), taču šobrīd tas tiek plaši lietots, un arī turpmāk izmantošu šo vārdu, lai apzīmētu kāzas vispār, bet vārdu ‘’vedības, lai apzīmētu tieši latviešu tradicionālos godus. Tās ietver līgavas zagšanu, pirkšanu vai derēšanu, precības – līgavas izprasīšana viņas ģimenei, meitas bildināšana, derību dienas noteikšana, vietraugos iešana – līgavaiņa ģimenes izpētīšana, derību slēgšana – svinīgs solījums piederēt izvēlētajam cilvēkam uz mūžu, gatavošanās vedībām, pūra vešana un pašas vedību svinības, ko svin trīs dienas (Grīns, Grīna 259).
Latviešu dainās, kas ir galvenais vēstures liecību avots, vedības ir visvairāk apdziedātais mūža gods, tādēļ vēsturiskā materiāla izpētei par konkrētām tradīcijām ir daudz (Grīns, Grīna 223). Pirmie rakstītie novērojumi datējami ar 16.gs, bet tie nav līdz galam uzticami, jo tajos vērojama nicinoša attieksme pret latviešiem, neizpratne par latviešu dievestību un paražām, kas samazina šo avotu vērtību. No šī laika liecībām var izmantot aprakstus par konkrētām darbībām, izmantotiem priekšmetiem, bet nedrīkstētu nekritiski pieņemt tās daļas, kuras tiešā veidā ietekmējusi stāstītāja attieksme. Šajos avotos bieži novērojamas pretrunas (Grīns, Grīna 225). Latvisko vedību tradīcijas ir izpētītas visai plaši, plašākais pētījums par šīm tradīcijām ir Marģera Grīna un Māras Grīnas grāmata ‘’Latviešu gads, gadskārtas un godi’’. …