19. gs. pirmajā pusē veiktās reformas Baltijā līdz pat gadsimta vidum nebija devušas pozitīvus rezultātus, jo zemnieks joprojām nebija kļuvis par zemes saimnieku. Stāvoklis mainījās 1860. gadā, kad cars Aleksandrs II 1849. gada Vidzemes zemnieku pagaidu likumu ar atsevišķiem papildinājumiem parakstīja kā Vidzemes zemnieku jauno likumu. Līdzīgu normatīvo aktu papildinājumu veidā pie agrākā 1817. gada zemnieku likuma 1863. gadā saņēma arī kurzemnieki. Līdz ar to 19. gs. 60. gados sākās aktīva māju un zemes pirkšana privātīpašumā un vienlaikus zemnieku iekļaušanās tirdzniecībā. Šis process pieprasīja tirdzniecības attiecības pacelt pozitīvo tiesību līmenī, stimulēja kalpošanas līgumos ielikt jaunu tiesisko jēgu, veicināja kredītiestāžu tīkla un izglītības attīstību. 19. gs. agrārā reforma radīja ne tikai jaunu izpratni par ekonomiku, tiesībām un izglītības nepieciešamību, bet arī nacionālo kopību. Simts gadu laikā, sākot ar 1804. gada Vidzemes likuma stāšanos spēkā, latvieši spēja ne tikai sevi apzināt par nāciju, bet arī izvirzīt pirmās prasības par nacionālas valsts izveidošanu.
Nekustamā īpašuma tirgus veidošanās un dinamika
1863. gada papildinājumā 1817. gada Kurzemes zemnieku likumam muižnieki atzina zemnieku tiesības pirkt mājas īpašumā. No tiesību viedokļa, tam nebija liela nozīme, jo Baltijas zemniekiem nekad nebija liegts iegādāties nekustamo īpašumu, bet atzinums deva saimniekiem tiesības saņemt kredītu Kurzemes muižnieku bankā. Kurzemē pirmās saimniecības tika pārdotas 1863. gadā. Pirmais pārdevējs bija barons Reke.…
