Vairākus gadsimtus Latvijas teritorija ir bijusi kara lauks neskaitāmiem svešu tautu kariem, maizes klēts svešu valstu valdībām. Nereti, savu savtīgo nolūku māktas, tās piemirsušas vai apzināti izlikušās neredzam tās nekārtības kādas atstāj aiz sevis, tos vides un militāros piesārņojumus, kādi paliek pēc pašu darbības, jo “šī taču nav mūsu teritorija!” Un ja šāda ir “okupētājas valsts” politika kopumā un aktuāla arī savā zemē, tad nav jābrīnās, ka mūsu Latvija pēdējos 60 gados kļuvusi vienkārši sakot piesārņota paviršas attieksmes dēļ. Tai skaitā ir piesārņojumi, kuri reizēm apslēpti mūsu acīm un mēs vienkārši neapzināmies ka tie ir mums blakus vai vēl ļaunāk- var nodarīt mums pāri un ir zem mūsu pašu kājām..
Sākot vākt materiālus par militāro piesārņojumu, nemaz nespēju iedomāties cik lielu nesprāgušas munīcijas mantojumu esam saņēmuši, ka atsevišķu Latvijas pilsētu zeme, piemēram Bauska, Rēzekne, ir burtiski nosēta lādiņiem, kuri savu misiju nav realizējuši gan I un II pasaules kara laiku notikumos gan arī vienkārši savu laiku nokalpojuši stāvot kādā armijas daļas munīcijas noliktavā, kas vēlāk nesakoptas pamestas. Kā izrādās nereti šādu noliktavās notikuši nelaimes gadījumi- negaidīti sprādzieni, kuru rezultātā munīcija tikusi izmētāta apkārtnē vairāku simtu metru attālumā. No šiem lādiņiem liela daļa parasti neuzsprāgst un tai vietā lai cītīgi salasītu tos un vajadzības gadījumā neitralizētu, šī munīcija tika vienkārši pārklāta ar zemes kārtu. Tāda pati Padomju armijas taktika bija attiecināta uz praktiski jebkuru kara nelaikā nesprāgušu lādiņu- nolīdzināt līdz ar zemi, piem. nesprāgušas aviobumbas, tanku dūres. Rezultātā abos pasaules karos un Padomju savienības pastāvēšanās laikā nesprāgušās munīcijas daudzums sasniedzis milzīgus apmērus un lielākā daļa no tā vēl šodien atrodas mūsu zemē, pie kam kā rāda atradnes tas var būt jebkur- lauku viensētās, jūrmalas kāpu zonā, pilsētas centrā pie galvenās domes ēkas. Ne velti speciāli sagatavotas zemessargu vienības katru dienu iznīcina pa kādam atrastam lādiņam. Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas (NMN) rota ir jauna Ādažu mobilo strēlnieku mācību centra apakšvienība, kas izveidota pērn 27. oktobrī (2001.g.), apvienojot vienā vienībā sauszemes spēkus/zemessardzes atsevišķās nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas vienības.
Rotā ietilpst vadības grupas, nodrošinājuma un tehniskā atbalsta vads, arī trīs vadi, no kuriem 1. vads izveidots Saldū, 3. vads- Rēzeknē, bet pārējās rotas apakšvienības izveidotas Ādažos. Šāds sadalījums veidots, jo no Rīgas, piemēram, līdz Liepājai sapieriem būtu jābrauc četras stundas, bet no Saldus tas būtu daudz ātrāk.
Pamat uzdevums ir nodrošināt sprādzienbīstamību priekšmetu, kas apdraud savu vai sabiedroto bruņoto spēku darbību, civiliedzīvotāju drošību, neitralizāciju un iznīcināšanu Latvijas teritorijā vai ārpus valsts, piedaloties starptautiskajās operācijās. Patlaban seši NMN rotas karavīri atrodas misijā Irākā. Kā atzīst koalīcijas spēku komandieri, tieši latvieši irāka ir ļjoti noderīgi, jo labi atpazīst tur sastopamo Krievijā ražoto munīciju.…
