Nodoklis ir ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts budžetā vai pašvaldību budžetos (pamatbudžetā vai speciālajos budžetos), kas nav maksājums par noteiktas preces iegādi vai pakalpojuma saņemšanu un nav soda naudas un nokavējuma naudas maksājums, kā arī nav maksājums par valsts kapitāla vai tā daļas izmantošanu.
Ekonomisti izdala divas nodokļu pamatfunkcijas:
Fiskālo funkciju
Regulējošo funkciju
Fiskālo funkciju pamato valsts vajadzību segšanas nepieciešamība, un dažādās valstīs nodokļi dod līdz 90% no kopējiem valsts ienākumiem. Tās realizācijas procesā notiek vērtību vienvirziena kustība no nodokļu maksātāja uz budžetu. Nodoklis kā jebkura ekonomiskā kategorija nedrīkst kavēt sabiedriskās ražošanas normālu norisi. Tam ir jāstimulē attīstības process, regulējot vērtības kustību sadales stadijā. Tādēļ kā pirmā un galvenā nodokļu funkcija ir jāvirza regulējošā funkcija, nevis fiskālā. Saskaņā ar Dž. Keinsa teoriju nodokļiem ir jādarbojas kā vienam no galvenajiem valstiskās regulēšanas instrumentiem, jo caur tiem var iedarboties gan uz personīgo, gan uz investīciju patēriņu.
Valdība makroekonomisko stabilizāciju daļēji realizē ar fiskālās politikas palīdzību – ar valsts budžeta izdevumu daļas un nodokļu politikas maiņu, tādējādi tiek sasniegti izvirzītie mērķi – palielinās ražošanas apjoms, samazinās bezdarbs un inflācija. Valdība no saviem pilsoņiem iekasē nodokļus, un iedzīvotāji pretī saņem dažādas preces un pakalpojumus – aizsardzību, izglītību, veselības aprūpi utt.…
