Pilsoniskā sabiedrība ir viens no mūsdienu demokrātiskās valsts pamatiem. To veido sabiedrības līdzdalība politikā, kas var izpausties ne tikai kā tieša iesaistīšanās politikā (politiskās partijas), bet arī kā dažādu brīvprātīgu organizāciju veidošana, kuras pauž savas intereses valstij. Tās sauc par nevalstiskajām jeb pašdarbības organizācijām. Tās var darboties gan privātās, gan ne publiskās varas jomā. Nevalstisko organizāciju (NVO) mērķis ir paust un īstenot kādu sociālo grupu intereses. Lai nodrošinātu jaunu biedru pieplūdumu tās pārstāv savas intereses arī ārpus organizācijas, informē sabiedrību par savu interešu pastāvēšanu un to sabiedrisko nozīmi. NVO ir liela ietekme uz sabiedrību un tām piemīt:
Sociāla daba, jo to intereses ir sociāla rakstura, t. i., tās izriet no cilvēku dzīves apstākļiem, no sabiedrības pašatražošanās nodrošināšanas. Intereses ir vērstas uz stāvokļa uzlabošanu vai nodrošināšanu;
Politisks raksturs, jo tās piedalās sabiedrisko procesu mērķtiecīgā ietekmēšanā, stabilizējot vai sakārtojot sabiedrību.
NVO var būt mazs vai liels cilvēku skaits, tās var darboties tādās jomās kā izglītība, veselības aizsardzībā (Sarkanais Krusts), mākslā, reliģijā (katoļu draudze), gan sportā (futbola klubs) u.c. Tās var iedalīt: ekonomiskajās organizācijās (uzņēmēju asociācijas, arodbiedrības, kooperatīvi u.tml.), kultūras organizācijās (izglītība, dabas aizsardzība, fiziskā kultūra un sports, mākslinieciskā vai tehniskā jaunrade u.tml.) un politiskajās organizācijās (politisko partiju jaunatnes klubi, rasisma un nacionālisma sludināšanas organizācijas, miera piekritēju organizācijas, sieviešu emancipācijas organizācijas u.c.).
NVO piemīt autonomizācija un oligarhizācija. Autonomizācija ir tendence, kad organizācijas darbība ir atkarīga no dažādiem apstākļiem, kas nav tās patstāvīgā rīcībā – telpas, tehnika, transporta līdzekļi, kurus varētu izmantot kā peļņas avotus (īrēšana). Tas var novest pie galvenā mērķa „aizmiršanas”. …