Nevardarbīga pretošanās — pilsoniska nepakļaušanās okupācijas režīmam, nevis lietojot vardarbīgas un bruņotas cīņas metodes, bet nepildot, sabotējot okupācijas režīma noteikto kārtību un likumus un miermīlīgi aģitējot un uzstājoties pret šo režīmu.1
Nevardarbīgai cīņai ir ļoti sena vēsture. Jau gadsimtiem ilgi pasaulē tiek lietoti dažādi simboliski protesti, nesadarbošanās sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā sfērā un dažādas nevardarbīgas demonstrācijas. Šāda veida protesti likti lietā ļoti daudzās valstīs, arī cīņā pret ļoti ļauniem un vardarbīgiem pretiniekiem. Cilvēki izmantojuši šīs nevardarbīgās pretošanās cīņas metodes, lai iegūtu un aizsargātu savu brīvību, tiesības un cīnītos pret cilvēktiesību pārkāpumiem.
Nevardarbīgās cīņas metodes nereti lieto arī tie, kas agrāk ķērušies pie vardarbīgām cīņas metodēm un to darīs arī nākotnē. Ļoti bieži nevardarbīgā cīņa tiek improvizēta, un cilvēkiem nav pietiekamu zināšanu par to, kā sasniegt vēlamos rezultātus. Ļoti bieži nevardarbīgā cīņa tiek piekopta kopā ar dažādiem vardarbīgās cīņas elementiem, kas nenoliedzami samazina tās efektivitāti. Nekompetenti lietojot nevardarbīgās cīņas metodes, pretēji tam, ka varētu tikt gūts neiespējamais, būtībā netiek sasniegts nekas.
Nevarētu teikt, ka nevardarbīgā cīņa sākās ar Gandiju. Protams, ir arī izņēmumi, tādi harismātiski indivīdi kā Mohnadass Karamčands Gandijs un Mārtins Luters Kings juniors. Reizēm ir pat ļoti grūti noteikt, kurš tad ir līderis jeb vadonis kādai nevardarbīgai cīņai. Par šo cīņas veidu nav izdota neviena rokasgrāmata. Ļoti nedaudz ir tādu cilvēku, kuri saprot, cik svarīgi ir izstrādāt stratēģisku plānu šādai nevardarbīgai cīņai, cik svarīgi ir jau iepriekš visu paredzēt un aprēķināt.
Tomēr, neraugoties uz dažādām grūtībām un nepilnībām un uz to, ka apspiedēju režīmi itin bieži ir ļoti nežēlīgi, cilvēki, kas ķērušies pie nevardarbīgām cīņas metodēm, bieži ir daļēji vai pat pilnībā uzvarējuši.
No 18. līdz 20. gadsimtam nevardarbīgās cīņas tehnika itin bieži un plaši lietota dažādos konfliktos: gan koloniālās sacelšanās reizēs, gan starptautiskos politiskos un ekonomiskos konfliktos, gan reliģiskos konfliktos, gan cīņā pret verdzību. Tāpat nevardarbīgās cīņas paņēmieni lietoti, lai nodrošinātu strādnieku tiesības pulcēties, sieviešu tiesības un lai piešķirtu vispārējās vēlēšanu tiesības gan vīriešiem, gan sievietēm. Šis cīņas veids izmantots cīņā par nacionālo neatkarību, ekonomisko patstāvību, cīņā pret genocīdu, diktatūrām, lai ievērotu cilvēktiesības, izbeigtu segregāciju un lai pretotos ārvalstu okupācijai un apvērsumiem.
Šādu nevardarbīgās cīņas metožu lietošanu mēs varam redzēt Krievijas revolūcijas laikā 1905. gadā un Somijas cīņā pret rusifikāciju laikā no 1898. līdz 1905. gadam. Arodbiedrības visai bieži izmanto streiku un ekonomisko boikotu. Ķīnieši boikotēja japāņu ražojumus 1908., 1915. un 1919. gadā. Vācieši izmantoja nesadarbošanos un vispārējo streiku pret Kapa puču 1920. gadā, arī pret franču un beļģu okupāciju Rūras apgabalā 1923. gadā. Indiešu nacionālisti nevardarbīgās cīņas metodes izmantoja cīņā pret britu pārvaldi 1920. un 1930. gadā.
Laikā no 1940. līdz 1945. gadam Norvēģijā, Dānijā, Nīderlandē, Bulgārijā un citur cilvēki lietoja nevardarbīgās cīņas metodes cīņā pret nacistiem. Tāpat nevardarbīgas cīņas metodes tika izmantotas, lai glābtu ebrejus Berlīnē, Bulgārijā, Dānijā un citviet. Balstoties uz nevardarbīgo pretošanos, 1944. gadā tika gāzti diktatori Salvadorā un Gvatemalā. Amerikāņu cilvēktiesību kustības izmantoja nevardarbīgās cīņas metodes pret rasu segregāciju, īpaši 1950. un 1960. gadā.…
