Pirmo reizi neverbālā saskarsme tika aprakstīta Čārlza Darvina darbā "Cilvēka un dzīvnieku emociju izpausmes" 1872. gadā. Kopš tā laika novērots un aprakstīts apmēram miljons neverbālo zīmju un signālu. Neverbālās zīmes un signālus lieto, lai aizstātu un papildinātu vārdisko informāciju. Neverbālā saskarsme ir senāka nekā verbālā (verbālā saskarsme – sazināšanās ar valodas palīdzību), tāpēc cilvēku savstarpējās attiecībās tai ir nozīmīga vieta.
Ikdienas dzīvē mēs pievēršam maz uzmanības neverbālajai saskarsmei, galvenokārt pievēršoties verbālajai saskarsmei, jo mums šķiet, ka ar vārdu var translēt visu. Ar vārdu var izsmeļoši nodot faktus, bet ne vienmēr iespējams izteikt jūtas.
Prasme izmantot neverbālās saskarsmes līdzekļus nosaka personības saskarsmes spēju, tās sabiedriskumu.
Ir pierādīts, ka verbāli partnerim tiek nodota mazākā informācijas daļa, daudz lielāka daļa (līdz 60 – 80 %) tiek noraidīta ar visdažādāko neverbālās komunikācijas zīmju palīdzību.
Tūrismā ļoti daudz tiek pielietota neverbālā komunikācija, jo ir liela saskare ar cilvēkiem, nepārtraukti ar kādu ir jākontaktējas. Tūrismā saskarsmē ar cilvēkiem ir jāievēro ne tikai verbālā informācija, bet arī neverbālā, jo tā var vairāk uzzināt ar kādu cilvēku ir darīšana. Par cik tūrisma objektus apmeklē daudz ārzemnieku, tad bez neverbālās komunikācijas nevar iztikt, jo, ja ārzemju tūrists ar tūrisma objekta darbinieku nevar sazināties verbāli valodas nezināšanas iemesla dēļ, tad bez žestiem, mīmikas u.c. zīmēm nevar iztikt.…