Saskarsme ir viens no galvenajiem personībai pieejamiem izziņas paņēmieniem, jo katra personība tikai ar saskarsmes palīdzību, atdarinot citus sabiedrības locekļus, iemācās saprast sabiedrību un līdz ar to arī sevi.
Ikdienas dzīvē mēs pievēršam maz uzmanības neverbālajai saskarsmei, galvenokārt pievēršoties verbālajai saskarsmei, jo mums šķiet, ka ar vārdu var translēt visu. Ar vārdu var izsmeļoši nodot faktus, bet ne vienmēr iespējams izteikt jūtas.
Neverbālos saskarsmes paņēmienus personības attīstības procesā cilvēks apgūst agrāk nekā verbālos. Mazs bērns, kas vēl neprot runāt, savu vajadzību un emociju izpausmei izmanto mīmiku un pantomīmu, un, no otras puses, mācās uztvert apkārtējo cilvēku un vispirms savas mātes emocionālo stāvokli pēc ārējām zīmēm – mīmikas, žestiem, balss intonācijas utt.
Prasme izmantot neverbālos saskarsmes līdzekļus nosaka personības saskarsmes spēju, tās sabiedriskumu.
1.SASKARSME
Dzīvojot cilvēku sabiedrībā, cilvēkam vienmēr nākas kontaktēties ar citiem cilvēkiem ar dažādu zīmju un citu paņēmienu palīdzību. Jebkuru mijiedarbību starp cilvēkiem sauc par saskarsmi.
Saskarsmes līdzekļi var būt mīmika, žesti, darbības, vārdi, darbības rezultāti utt. Visbiežāk kā saskarsmes zīmi cilvēki lieto vārdu.
Vārds – zīme, valodas vienība, ko izmanto kā runas un saskarsmes līdzekli. Vārds pilda šādas pamatfunkcijas:
apzīmē jēdzienu, t.i., “signalizē” par kaut kādu priekšmetu vai parādību;
ir runas un saskarsmes līdzeklis.
Valoda – zīmju (visbiežāk vārdu) un noteikumu, kam šīs zīmes ir pakļautas, sistēma. Valodas pamatfunkcija – būt par runas un saskarsmes līdzekli.…
