Autoresprāt, uz šiem jautājumiem un par identitātes sūro meklējumu ceļu atbild iepriekš minētais psihologs E.H. Eriksons: Psiholoģijā identitātes veidošanās ir process, kurā vienlaicīgi notiek refleksija un percepcija, šinī procesā, kas norisinās visos garīgajos darbības līmeņos, indivīds izvērtē sevi, ņemot vērā to, kā citi vērtējuši viņu salīdzinājumā ar sevi un sev nozīmīgo tipoloģiju; vienlaikus indivīds vērtē apkārtējo spriedumu par sevi, paturot vērā, ka viņš uztver sevi salīdzinājumā ar apkārtējiem un ar sev nozīmīgiem cilvēku tipiem. Šis process parasti ir neapzināts, izņemot gadījumus, kad ārējo un iekšējo apstākļu sakritības dēļ izveidojusies saasināti sāpīga vai pacilāta identitātes apzināšanās. Turklāt šis process ir pakļauts nemitīgām izmaiņām un attīstībai; savā labākajā izpausmē tas ir pieaugošs diferenciācijas process, kas vēršas plašumā, indivīdam nozīmīgo tēlu lokam paplašinoties no mātišķās figūras līdz visai cilvēcei. Šis process sākās, kad pirmoreiz „satiekas” māte un bērns kā divas būtnes, kas var pieskarties un iepazīt viena otru, un beidzas tad, kad zūd indivīda spēja apliecināt sevi savstarpējā saskarsmē. Nav iespējams šķirt individuālo izaugsmi no pārmaiņām sabiedrība, pie kuras pieder indivīds; tāpat nav iespējams šķirt krīzes indivīda dzīves ceļā no vēsturiskā laikmeta krīzēm.13
Un tomēr, autorei gribas ticēt, ka ikviens sevi apzinās kā personību, kura ir svarīga sabiedrības sastāvā. Gribas ticēt, ka Latvijā un pasaulē latviešu tauta sevi identificējas ar savu nāciju, lepojas ar to, neaizmirstot ar to lepoties vienalga cik tālu ikviens būtu savā attīstības, identitātes un būtības meklējumos. Autore sevi uzskata par latvieti un ar to lepojas, un grib ticēt, ka viņas identitātes meklējuma ceļi ir uz nemaldīgas takas, un sniedzas pēc mērķa: Piederēt pašam sev!
…